Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +15 °C
Skaidrs
Otrdiena, 21. maijs
Ingmārs, Ernestīne, Akvelīna

Latvijas lepnums: Sapratām, ka bez mums puisēns neizdzīvos

«Borjaginu ģimene tik ļoti vēlējās dot mazajam iespēju sajust vecāku patiesās rūpes un ģimenes mīlestību, ka pašaizliedzīgi domāja tikai par bērniņa interesēm, nedomājot, cik smagi būtu pašiem, ja zēns neizdzīvotu. Ieraugot slimnīcā intensīvajā palātā guļošo mazo, sīciņo 23 dienas veco puisēnu, kurš bija pieslēgts neskaitāmām caurulītēm un vadiņiem, viņi saprata, ka vienatnē, bez mīlestības, mūžam mainīgā bērnunama personāla aprūpēts, mazulis nespētu uzveikt savu smago slimību,» tā par Jolantas un Ivana nesavtīgo rīcību pieteikumā Latvijas lepnumam raksta biedrības Zvannieku mājas pārstāvji.

Un, patiesi, Dienai satiekot Jolantas ģimeni, ir jūtama bezgalīga mīlestība un atbalsts. Lai gan ģimenē jau aug divi bērni, Jolanta par savu misiju uzskatīja sniegt kādam pamestam bērniņam mātes mīlestību, iespējams, tā izglābjot mazā puisēna dzīvību.

Mammas vietā

Doma par adopciju Jolantai pirmo reizi radās brīdī, kad pašai piedzima pirmais bērniņš. «Es ieraudzīju, cik ļoti bērns ir atkarīgs no mammas un ka bez mīlestības, ko var piedāvāt māte, viņam faktiski nav izredžu izdzīvot. Tad man radās doma, ka es kaut kad varētu kādam bērnam palīdzēt – piedāvāt sevi mammas vietā,» atceras Jolanta. Tomēr toreiz tas palicis idejas līmenī līdz brīdim, kad redzējusi, ka sarosīties šajā jomā sākuši viņas draugi, sākot ceļu uz audžuģimenes statusa iegūšanu. Tas atkal uzjundījis emocijas, un Jolanta nolēmusi par savu ideju izstāstīt vīram. Un atklājies, ka arī viņā sēdējis iekšā kāds nemiera gariņš, mudinot pieņemt kādu bērniņu savā ģimenē. Līdz ar to abi vērsušies bāriņtiesā, lai nokārtotu adopciju. Liela bijusi vilšanās, kad dažādu sakritību dēļ tika saņemts atteikums.

Lai gan toreiz Jolantai nolaidās rokas, sava veida misijas apziņa viņu nelika mierā. Šobrīd, skatoties uz mazo puisēnu, kurš priecīgs rāpo pa istabu, Jolanta ir pateicīga par apstākļu sakritību un to nemiera sajūtu, kas dīdījusi nepadoties. Atrasts tika cits ceļš – aizbildņa statuss.

Pirmā tikšanās

Zvanu, ka slimnīcā gaida kāds knapi mēnesi vecs bērniņš, Jolanta saņēma krietni pēc tam, kad tika iegūts aizbildņa statuss. Pa to laiku Jolanta bija ciemojusies gan neskaitāmos bērnunamos, gan vērsusies pēc palīdzības citur, bet savu īsto mazulīti atrast nebija izdevies. Kādā brīdī viņa pārtraukusi arī doties uz bērnunamiem, jo sapratusi, ka dara sev pāri – nav pametusi sajūta, ka visiem viņa palīdzēt nespēj. Toreiz zvans saņemts no biedrības Zvannieku mājas, ar kuru Jolantai bija izveidojusies cieša sadarbība. Biedrības pārstāve Linda Baļčūne atceras: «Ilgi domājām, vai zvanīt Jolantai un kādus vārdus izvēlēties, lai pastāstītu par bērniņu, kurš, lai arī ļoti slims, bet tomēr gaida – kā jau katrs bērns tic un cer, ka piepildīsies solījums un piedzimstot kāds viņu sagaidīs. Bailīgi, ar trīcošu sirdi zvanījām Jolantai. «Zini, mazajam ir nopietna sirds problēma,» mēs centāmies uzmanīgi paskaidrot, ka situācija ir smaga. «Nu, bet tad jau vēl jo vairāk viņam ir vajadzīgi vecāki!» – apliecināja Jolantas balss.»

Pati Jolanta atceras, ka toreiz jau tajā pašā dienā devās uz slimnīcu bērniņu apraudzīt. Jau pašā sākumā ārstējošais ārsts nobēris veselu sarakstu ar zīdaiņa diagnozēm, kuru nav bijis mazums, tai skaitā iedzimts sirds defekts. Aplūkojot diagnožu sarakstu, Jolantai licies, ka skatās uz kāda veca un slima vectētiņa izrakstu. Tomēr Jolantas drosme un uzdrīkstēšanās bijusi lielāka par bailēm. Lai gan mazulis bija pieslēgts virknei vadiņu un dažādu aparātu, Jolanta nenobijās un vairākas dienas devās viņu apraudzīt. Un katru reizi bērns viņu uzrunāja. Ar smaidu. Lai gan Jolanta neprasīja, vai puika smaida visiem, tomēr viņai likās, ka šīs emocijas ir veltītas tieši viņai: «Viņš smaidot man mēģināja pateikt: mammīt, viss būs labi! Tu tikai izdomā pareizi!» Un tieši šīs saiknes dēļ Jolanta kopā ar vīru nolēmusi mazo zēnu vest mājās. Puisēns vēl slimnīcā ieguvis arī vārdu Einārs, tomēr ar laiku ģimenē iesaukts par Jonatanu, kas nozīmē «Dieva dāvana».

Sargeņģelis pie gultas

Jonatana smaidu Jolanta turpmāk atcerējās arī smagajos brīžos, kad slimnīcā reanimācijas nodaļā tika pavadītas neskaitāmas stundas un dienas. Tas palīdzējis savākties, jo pirmais gads bijis ļoti grūts. Puisītim nācās pārciest sirds operāciju, tāpēc lielu daļu sava pirmā dzīves gada kopā ar māmiņu bērns pavadīja slimnīcā, un tikai nesen viņš pats iemācījās ēst, jo visu laiku tika barots ar zondi. Pēc sirds operācijas smagākais laiks pavadīts reanimācijas nodaļā. No tās reizes Jolantai palicis pērļu eņģelītis, kas bijis piestiprināts pie bērna gultiņas. Toreiz Jolanta nav izturējusi, tomēr bērna klātbūtnē neraudāja, jo uzskatīja, ka tas par labu nenāktu.

Tajā laikā Jolanta mācījusies no Jonatana priecāties par dzīvi – nevis par gaidāmo, bet tieši par esošo brīdi –, jo mazais pat grūtos brīžos smaidījis. Neizpalika gan arī pavisam smagi brīži, kad puisēnam nebijis pat spēka raudāt. Tomēr viss beidzies labi, un šobrīd ārsti saka, ka sirds zēnam ir vesela.

Lai gan varētu šķist, ka smagākais jau aiz muguras, tomēr vēl nopietnāka situācija bijusi ar puisēna galvu – smadzeņu šķidrums krājies vairāk, nekā bija nepieciešams. Bieži veiktas nopietnas pārbaudes, un pirms Ziemassvētkiem izrādījies, ka jāveic vēl viena operācija galvai, pēc kuras sākušies arī sarežģījumi. Rezultātā kopumā nepilnā mēnesī tika veiktas trīs galvas operācijas. Savu pirmo dzimšanas dienu 16. janvārī gan Jonatans pavadījis jau mājās. Lai arī pēc tam veselības problēmas nav rimušās un slimnīcā vēl pavadītas daudzas dienas, tomēr, abpusēji vienam otru uzmundrinot, izcīnīta bērniņa veselības uzlabošanās.

Pamazām garais diagnožu saraksts sācis rukt. Bērns ģimenē ir atplaucis, atveseļojies, pamazām atgūstas no operācijām un ar fizioterapeita palīdzību intensīvi sāk apgūt kustību prieku. Šobrīd Jolantai jāapbruņojas ar pacietību, jo nākamie soļi Jonatanam ir piecelšanās sēdus un pirmo soļu apgūšana. Lai gan zēnam jau ir gandrīz divi gadi, šīs lietas vēl tikai priekšā. Atbalsta Jonatanam gan netrūkst, jo par katru no jauna iemācīto lietu puika saņem milzīgu atzinību un prieku, lai saprastu, cik gūtie panākumi ir būtiski.

Jānotic bērnam

Mīlestība un saikne, kas izveidojusies šajā laikā, Jolantai devusi spēku vēlreiz vērsties bāriņtiesā, lai puisēnu adoptētu. Un šobrīd šķēršļu tam, visticamāk, vairs nav. Un, iespējams, Jolantas ģimene ir vienīgā iespēja, kā nodrošināt puisēnam uzaugšanu mīlestības pilnā vidē. Diemžēl Latvijā ierasti slimus bērniņus adoptēt neviens nevēlas, līdz ar to šie bērni nonāk bērnunamos vai tiek adoptēti uz ārzemēm. Jolanta arī nesaka neko sliktu par puisēna bioloģisko māti, jo tā devusi Jonatanam dzīvību. Viņš gan nav vienīgais – zēnam ir vēl četras māsas, un liktenis iegrozījies tā, ka otra ģimene, kura adoptējusi trīs no viņām, ir no Jolantas dzimtās puses Alūksnes, tāpēc abām ģimenēm izveidojusies saikne.

Jolanta, atskatoties uz paveikto, piebilst, ka vienmēr jāatceras, ka bērni ir cīnītāji: «Es neuzskatu, ka es visu varu, man arī ir savas robežas, bet uzticēšanās bērnam ir ļoti būtiska. Es paļāvos uz savu iekšējo intuīciju, ka viss būs labi. Bērni ir cīnītāji, viņi nepadodas. Ja cilvēks notic bērnam, ka viņš spēs, un notic saviem spēkiem, tad viss izdosies.» Jolanta pati sevi neuzskata par varoni – par varoni ar lielo burtu viņa sauc Jonatanu, jo viņš ir spējis izķepuroties.

Par Jolantas ģimenes rīcību Zvannieku mājas pārstāvji raksta: «Viņu rīcība ir kā paraugs mums visiem, visai sabiedrībai, ka mēs, pieaugušie, esam tie, kas varam šiem mazajiem cilvēkbērniem sniegt palīdzību, varam viņiem iedot iespēju izdzīvot un dzīvot un pats galvenais – varam dot savu mīlestību, kas viņiem ir tik ļoti nepieciešama.» 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli



2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi