Par 15. augusta tikšanos Aļaskas pavalsts galvaspilsētā Ankoridžā, kas vispār jau ir vieta, kuru pat ASV prezidenti apmeklē ļoti reti, gan pirms, gan noteikti arī pēc tam gaidāms krietns apjoms spekulāciju, minējumu un informācijas noplūžu (vai ziņu, par kurām tiek apgalvots, ka tās balstītas uz ticamu, taču anonīmu avotu sniegtu informāciju). Tas saistīts gan ar galveno oficiālās dienaskārtības jautājumu – karadarbības Ukrainā apturēšanu un iespējamajiem scenārijiem šajā ziņā –, gan arī daudz un dažādiem citiem aspektiem. Sākot ar pārspriedumiem, kurai no abām pusēm šī tikšanās ir izdevīgāka un kurš kuram kādā mērā te ir piekāpies, un beidzot ar pārspiedumiem, ka minētā tikšanās var kļūt par sākuma punktu ceļā pretim jaunai pasaules kārtībai. Turklāt pateikt, kas visā šajā milzīgajā informācijas apjomā ir un būs objektīva patiesība, bet kas – spekulācijas, domāšana politisko vēlmju līmenī, vienkārši minējumi vai dzīšanās pēc lētām sensācijām, ir ļoti grūti un bieži pat neiespējami.
UKRAINAS MIERA CENA
Lai kādas tēmas arī negrasītos apspriest ASV un Krievijas līderi aiz slēgtām durvīm, galvenā no tām, protams, būs karadarbības Ukrainā apturēšana un nosacījumi, ar kādiem tas varētu būt iespējams. Jāatgādina, ka visas Ukrainas un apvienotās Eiropas prasības būt vismaz klāt šajās sarunās, lai šis jautājums netiktu apspriests bez pašas Ukrainas vai tās interešu aizstāvju līdzdalības, Trampa administrācija noraidīja, atsaucoties uz to, ka tikšanās iniciators ir Krievijas līderis. Tas, piemēram, britu izdevumam The Times jau pirms tikšanās norises ļāva pesimistiski secināt, ka Aļaskā var tikt pieņemts «Putina plāns», kuru pēc tam jau abas lielvalstis centīsies uzspiest visiem pārējiem kā vienīgo iespējamo ceļu miera panākšanai.
Ar vārdiem «Putina plāns» šajā gadījumā dažādi mediji saprot pat ne tik daudz konkrētas prasības, cik pašu faktu, ka Maskavai tādā vai citādā mērā izdosies legalizēt agresijas rezultātus Ukrainā.
Maskavas prasības, jāatgādina, pēdējo reizi atkārtoti tika noformulētas jau pagājušā gada vidū un kopš tā laika palikušas nemainīgas. No Ukrainas tiek pieprasīta četru tās apgabalu, kurus Krievija ir pasludinājusi par savām teritorijām, pilnīga nodošana Maskavas kontrolē (vēl divas administratīvās vienības – Krima un Sevastopole – šajā sarakstā oficiāli nav iekļautas), oficiāla un neatgriezeniska atteikšanās no mērķa pievienoties Ziemeļatlantijas aliansei, kā arī demilitarizācija līdz līmenim, kas «nerada draudus Krievijas drošībai». Ir vēl vairākas saistītās prasības, tajā skaitā par krievvalodīgo un Maskavas patriarhāta pareizticīgo baznīcas tiesībām, taču tās šajā gadījumā ir jau otršķirīgas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15. - 21. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!