Dzīves glezna ar Kazu fonā

Uzreiz tai naudu nedabūju, eksperti man teica: "Kāpēc mums vajadzīga filma par jūsu jaunību?" – vairāk nekā par desmit gadu ilgo ceļu līdz "Kazas paaudzei" veltītajai filmai Kaza kāpa debesīs stāsta Laima Žurgina. Filmā redzama ne tik daudz režisores paaudzes jaunība, cik tās augļi, leģendāras Latvijas kultūras un mākslas dzīves personības: Imants Kalniņš, Imants Lancmanis, Maija Tabaka, Māra Ķimele, Laima Eglīte, Biruta Delle, Modris Tenisons, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Juris Zvirgzdiņš, Māris Bišofs, Māra Brašmane, Andris Grīnbergs... Pagājušā gadsimta 60. gados viņus vienoja necila kafejnīca Kaza, un puķubērnu laika brīvības gars viņos ir saglabājies arī šodien. Filmā šie debesīs kāpēji, kopā piecpadsmit, atskatās uz procesiem sabiedrībā vēsturiskā un starptautiskā kontekstā. Lai gan informācijā par filmu teikts, ka to demonstrēs tikai dažos seansos, Laima mierina: ja būs publikas interese, pielikšot seansus klāt.

Ko tev pašai nozīmē šī filma?

Filma ir par paaudzi, ne par Kazu. Jo kas ir Kaza? Leģenda, bet faktiski tas bija tikai mazs ūķītis Rīgas centrā, Vaļņu ielā, kuram gāja cauri desmitiem un simtiem cilvēku. Īsto kazistu, kuri tur sēdēja no rīta līdz vakaram, nemaz nebija tik daudz – Juris Zvirgzdiņš, Aivars Neibarts un vēl daži, kurus pazīst visi, kā arī Pudāns, Tonija un vēl citi, kurus atceras tikai paši kazisti. Tomēr jēdzieni "Kazas paaudze", "kazisti", "Kazas kompānija" tiek diezgan bieži piesaukti. 

Man filmā ir piecpadsmit varoņu no dažādām mākslām, tomēr viņus visus vieno Kazas fenomens – iekšējās brīvības gars, kas ir tik būtisks katram radošam cilvēkam. 

Viņi visi ir saglabājuši šo garu – komponists Imants Kalniņš, gleznotājs, Rundāles pils muzeja ilggadējais direktors Imants Lancmanis, režisore Māra Ķimele, gleznotājas Maija Tabaka, Biruta Delle, dzejnieki Uldis Bērziņš un Jānis Rokpelnis, Latvijas rokenrola karalis Pits Andersons, kura vairs nav, mākslinieks Eižens Valpēters... Ar režisora tiesībām izvēlējos tos cilvēkus, kuri pārstāv šo paaudzi un kuri man likās interesanti.

Kas tā ir par paaudzi? Es jau arī droši vien esmu redzējis vēl dzīvu Kazu, tikai mani tad tā neinteresēja, biju pārāk jauns – 1969. gadā, kad amerikāņi izkāpa uz Mēness, mācījos sestajā klasē, un tajā vecumā skolā visiem gluži kā masaliņas sākās pastmarku krāšanas drudzis. Turpat blakus Kazai Vaļņu ielā atradās filatēlijas veikals, pie tā parasti grozījās daži tipi, kas tuvējās vārtrūmēs un trepju telpās (tolaik tās visas bija vaļā) skolēniem pārdeva tādu valstu un koloniju markas, kādu veikalā nebija (tur varēja nopirkt PSRS un tikai Padomju Savienībai tobrīd draudzīgo sociālistisko valstu filatēlistisko produkciju, ieskaitot Ziemeļvjetnamas pastmarkas ar Vjetnamas kara tematiku). Kā šodien atceros, ka reiz tādā vārtrūmē skatījāmies viena pārdevēja albumu un kāds Vecrīgas balodis trāpīja precīzi uz pastmarkas ar Ļeņinu. Rīgas hipijus atceros pa Vaļņu ielu ganāmies, bet Kazu nez kāpēc ne.

Visi tie cilvēki ir dzimuši ap Otro pasaules karu. Vai nu drusku pirms kara, vai kara laikā, vai pēc. Tāpēc filmu sāku ar Otrā pasaules kara beigu hroniku: bēgļi kāpj kuģos, zaldātiņi atvadās no savām meitenēm... Imants Lancmanis filmā stāsta, kā viņš triju gadu vecumā atradies vecmāmiņas lauku mājās, gulējis zem tiltiņa, augšā bombardēja, un bijis ļoti garlaicīgi.

Tikmēr politiķi lēma tautu likteņus. Eiropu Teherānā, Jaltā un Potsdamā sadalīja, Baltija tika atdota Staļinam. Es no savas agrās bērnības atceros, kā pieaugušie runāja, ka drīz nākšot angļi un ka tie, kas brauc prom, aizbrauc tikai uz kādu pusgadu un tad brauks atpakaļ.

Nekas tāds nenotika. Mēs palikām dzelzs priekškara šajā pusē. Tomēr arī te ietekmējāmies no tā, kas notika otrpus. Pirmais cilvēks kosmosā, pirmais cilvēks uz Mēness, padomju invāzija Čehoslovākijā, studentu nemieri Francijā un Vācijā... Amerikā bija lielas jauniešu demonstrācijas pret Vjetnamas karu. Tas viss ir filmas fonā.

Bet pamatā kas? Tomēr atmiņas par skaisto jaunību, kad zāle bija zaļāka un lētāka?

Atskaites punkts filmā ir Kaza, kad cilvēkiem, filmas varoņiem, ir no sešpadsmit līdz kādiem 26 gadiem, un tagadne, pusgadsimtu vēlāk, kad dzīve ir pārredzama kā glezna. Kad sapņus jau var samērot ar realitāti. Cilvēkam vecumā ap septiņdesmit ir savi spriedumi par dzīvi un laikmetu un vairs nav aiztures, ka kāds varētu viņam pateikt: "Tev nav taisnība."

Filmā esi ņēmusi tos kazistus, kuri ir realizējušies savās izvēlētajās jomās...

Man patīk spilgti cilvēki. Neesmu ikdienības apdziedātāja. Man patīk spilgtas personības, interesanti cilvēki.

Bet bija arī citi, kas tobrīd bija tikpat spilgti, tomēr vēlāk nodzērās vai vienkārši ir pazuduši no redzesloka.

Daži tādi filmā ir. Piemēram, meitene ar poļu temperamentu Mudīte, kas Maskavā beidza Kultūras institūtu, kļuva par diplomētu amatierteātru režisori. Savulaik viņa bija pilnīgi traka uz dažādām muļķībām, tagad filmā viņa Kazas laiku jeb kustību salīdzina tostarp ar sudraba laikmetu krievu dzejā, raksturo to kā kultūras parādību, kas Austrumeiropā ir laiks ar vēsturisku nozīmi, nevis tikai atsevišķu cilvēku rosība.

Filmā ir arī Eižens Valpēters, kura lielais darbs ir grāmata Nenocenzētie. Diemžēl to grāmatu izdeva tādā tirāžā, ka tika momentā izpirkta, un atkārtots izdevums nav sekojis. Eižens man ir stāstījis, ka par grāmatu ir interese Lielbritānijā un Amerikā, gribējis veidot grāmatas angļu versiju, tomēr pagaidām nekas uz priekšu nevirzās.

Vai Kaza kādreiz ir filmēta?

Nekad. Filmēts ir tikai 1993. gada mēģinājums Kazu restaurēt, bet divreiz vienā upē nevar iekāpt. Man, veidojot filmu, bija jārīkojas kā tajā dzejolī: "Esi dzejnieks – taisi no nekā." Ar katru no filmas varoņiem izrunājos. Lielāko daļu pazīstu no Kazas laikiem. Es tad studēju Maskavā kinematogrāfijas institūtā VGIK. Studentu brīvdienās parasti gāju uz Kazu vai Putnu dārzu, lai satiktu kādas paziņas. Biju Gunāra Pieša asistente, viņš mani iepazīstināja ar daudziem citiem.

Kurā gadā tu iestājies VGIK?

1963. gadā. Konkurss bija pārdesmit uz vienu vietu, pirms tam bija radošais konkurss, kuram vajadzēja iesūtīt materiālus un pēc kura tika atlasīti pretendenti. Es, piemēram, eksāmenus liku kopā ar vēlāko prozistu Andri Jakubānu, kurš netika. Tiem, kas nāca no nacionālajām skolām, bija jāraksta nevis sacerējums, bet atstāstījums. Domājām, kas tur ko neuzrakstīt? Nekā – mums nolasīja garu Konstantīna Paustovska noveli, kurā nebija nekāda sižeta, ne darbības, tikai pasēdēšana ar traktoristiem pie ugunskura, viņu un dabas vērošana. 

Jakubāns atstāstījumā bija desmit reižu nepareizi uzrakstījis vārdu "mužčina" (vīrietis).

Atgriežoties pie Kazas, filmēta tā tātad nav, toties kazistu fotogrāfiju ir daudz. Māras Brašmanes, Jāņa Kreicberga, Ata Ieviņa bildes ir jau daudzreiz publicētas, bet, runājoties ar filmas varoņiem, dabūju arī agrāk neredzētas fotogrāfijas no privātajiem arhīviem.

Kas attiecas uz ievērojamu cilvēku vai notikumu filmēšanu vispār, esmu strādājusi ar arhīviem un zinu, piemēram, ka Aleksandrs Čaks nav redzams nevienā filmā, izņemot vienu no 1949. gada rakstnieku kongresa, kur viņš redzams sēžam otrajā plānā. Tāpēc, lai gan mums varbūt šķiet, ka tie dokumentālie kadri, kuros Rainis vingro ar hantelēm vai Aspazija runājas ar kaķiem, ir diezgan komiski, patiesībā tie ir zelta vērtībā. Piemēram, ar Edvartu Virzu ir saglabājusies diezgan gara intervija.

Vai tolaik tev, kino studentei, neniezēja roka kaut ko Kazā nofilmēt?

Nē, nenāca ne prātā. Es vienkārši uz turieni gāju. Nevaru precīzi pateikt, kā pirmoreiz ienācu Kazā. Pēc otrā kursa atbraucu uz Rīgas kinostudiju un tiku nozīmēta par asistenti Gunāram Piesim. Piesis bieži gāja uz Putnu dārzu, tas bija turpat blakus Kazai, un cilvēki migrēja no vienas vietas uz otru.

Kaza taču laikam bija diezgan šaurs ūķis.

Jā. Kādi četri līdz seši plastmasas galdiņi, lēta kafija – tāda studentiem piemērota vieta. Bija arī citas vietas. Rīgas viesnīcā bija bārs Skapis, bārmene Vallija, kuru visi atceras līdz šai baltai dienai...

Skapī Aivars Neibarts jeb Ņurbulis mēdza pierāpot un kost dāmām kājās.

Tur Pauls arī ir četrrāpus staigājis... Skapis bija vieta tādiem turīgākiem inteliģentiem.

Nuja, lai tiktu iekšā, bija jādod šveicaram ķepā trīnītis, vienalga, vai bārs bija pilns vai pavisam tukšs.

Tur vairāk pulcējās augstskolas jau beigušie. Es pie Skapja kompānijas nepiederēju.