Zvejniekciemu pagātnes lappuses cieši savijušās ar jūru, un, lai gan zvejniecība vairs tikai retajam ir nozīmīgs iztikas avots, tās klātbūtne joprojām jūtama. Skarbā, bet skaistā vide veidoja stiprus, bet savrupus cilvēkus. Ar savu dzīves izjūtu, krampi un tradīcijām. Nez vai kur citur Latvijā kāzās gāja lodziniekos, proti, tā bija ierasta lieta – ja nebija ielūguma kāzās, iet skatīt pa kāzu nama logiem, kas tur notiek. Nevienam nebija iebildumu, un mājai pat tika noņemtas starpsienas un aizkari, lai nekas nebūtu citu acīm apslēpts. Pat cienasts tika skatītājiem pa logiem pasniegts. Tikai tad, kad kāzas sāka svinēt kultūras namos, palēnām šī tradīcija izsīka, un tagad, protams, tā ir vēsture, tāpat kā daudz kas no tā, kas agrāk veidoja šīs puses ļaužu dzīvi. Daudzi vēl noteikti ar nostalģiju atceras zivis, kas nebija zelta vērtē. Kaut vai garšīgos svaigi kūpinātos lucīšus, ko turpat pludmalē varēja nopirkt no zvejnieku sievām par smiekla naudu…
Mūsdienās viss ir mainījies, attālumi ir citi, jo transporta pieejamība vairs neliek pusdienu pavadīt ceļā, lai nonāktu galvaspilsētā vai novada centrā – tās tagad ir teju ar roku sasniedzamas ar visām iespējām, ko sniedz. Lielai daļai šo ciemu iedzīvotāju darbs nav uz vietas, bet citur, līdz ar to viņi nereti nejūt vairs tik ciešu saikni ar savu dzīvesvietu, it īpaši – ja tajā ir ienācējs, nevis iedzimtais. Un brīžam atšķirību pat nenojaust – vai kāds dzīvo tur vai citur, apkārtējā vide zaudējusi savdabību un vienīgi tai piemītošo smeķi un dzīves ritmu.
JAUNS UZRĀVIENS
Lai stiprinātu piederību savai vietai, mudinātu saglabāt kultūrvēsturisko mantojumu, nākt kopā un sadarboties,
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 13.-19. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!