Vismazāk cita no citas atšķiras operdziedātāju balsis, jo šajā žanrā tās ir visvairāk skolotas, lai atbilstu vispārpieņemtajiem kvalitātes standartiem un spētu nodziedāt sarežģītas ārijas, daļa no kurām sakomponētas pat pirms vairākiem simtiem gadu. Vokāla klišejas izveidojušās arī pagājušajā gadsimtā mūzikā spilgti ienākušajā džezā un blūzā, kopš septiņdesmitajiem gadiem – arī klasiskajā hārdrokā. Kopš astoņdesmitajiem – smagajā metālā, kur arī dziedātājus – īpaši vīriešus – citu no cita atšķirt nereti gandrīz nav iespējams, ja neesi žanra karsējs un pārzinātājs, kurš, ļoti daudz šādu mūziku klausoties, jau sācis tos atpazīt (tāpat kā pēc apkārtējo domām gluži kā divas ūdens lāses līdzīgos dvīņus nekļūdīgi reizēm spēj atšķirt vienīgi vecāki). Tāpēc arī līdz mūsdienām aktualitāti saglabājušas lielākoties tās grupas un solisti, kuru balsis ir unikālas, bet pārējās, kuru bijis daudz vairāk, palikušas vēsturē. Arī jebkurā sabiedriskā vietā, kad no pūļa skan daudz dažādu cilvēku balsis, uzreiz izceļas un nelabojamo dažādības meklētāju uzmanību visvairāk piesaista tās, kas ar kaut ko atšķiras no pārējām. Ne vienmēr tas ir skaļums – bieži pietiek ar kādu īpašu tonalitāti vai intonāciju, kas gluži kā trauksmes sirēna liek saausīties kaut vai tāpēc vien, lai šīs balss īpašniekam palūgtu atstāt telpas, jo viņš traucē pārējiem justies līdzvērtīgiem.
Vārdu sakot – nav šaubu, ka balsis, kas piesaista uzmanību, ir tās pērles, kas padara mūziku īpašu. Pēdējās desmitgadēs viena no tādām ir R & B un soula dziedātājas Meisijas Grejas balss, kas viņai pašai sākotnēji nemaz nav likusies dziedāšanai diez ko piemērota.
Tādas balsis nereti tiek izmantotas, lai ieskaņotu pasaku tēlus, piemēram, cilvēku valodā runājošus dzīvniekus vai fantāzijas radītus varoņus animācijas filmās. Sākotnēji tas var izklausīties pat draudīgi vai vismaz komiski, it kā šāda balss viņiem būtu iedota, lai apkārtējos brīdinātu par tuvošanos, kaut patiesībā nevienam nekādas nopietnas nepatikšanas nedraud. Šīs balss īpašnieks var kļūt par visu apkārtējo uzjautrināšanās iemeslu vai par labu draugu – atliek tikai tāds nieks, kā pie viņa pierast (kas gan notiek ne vienmēr, reizēm sākas pat apcelšana, ja pašam pietrūkst pašapziņas un drosmes, lai sevi aizstāvētu). Nereti šādas – pēc valdošajiem stereotipiem par dīvainām uzskatītas – balsis tiek speciāli veidotas, dabisko tembru un intonāciju apzināti mainot balss saišu un elpošanas treniņos apgūtos veidos vai ar tehniskiem palīglīdzekļiem, lai radītu augšminēto efektu. Tomēr ir arī gadījumi, kad pati daba ir devusi unikālu balsi, ko vokālie pedagogi, kuriem ir savas, pārbaudītas balss treniņu metodes, nereti cenšas «normalizēt», padarot tās līdzīgas citiem – tādā gadījumā rezultāts ir jau iepriekš minētie, cits citam kā ūdens lāses līdzīgie dziedātāji. Kādā radiostacijā tādus izdzirdot, klausītājam pat nerodas vēlēšanās uzzināt, kas ir šis dziedātājs, un tad situāciju var glābt vienīgi izcila dziesma vai vārdi, dziedātājam pildot tikai bezpersoniska izpildītāja lomu.
Tas gan pilnīgi noteikti nav Meisijas Grejas gadījums. Viņa var dziedāt jebko, un viņu sadzirdēs.
VĀRDS UZ PASTKASTĪTES
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 30. maija - 5. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!