Vilka vērtējums ir pretrunīgs. Piemēram, Dabas muzejs, atzīstot vislielākā suņu dzimtas savvaļas pārstāvja svarīgo lomu bioloģiskajā daudzveidībā, nosaucis vilku par 2014. gada dzīvnieku. Eiropā šis plēsējs ierindots aizsargājamo kārtā, bet mēs, gluži kā pasakā par Sarkangalvīti, esam ieņēmuši galvā, ka vilks ir kaut kas slikts un bīstams. Tie, kam nodarīts materiāls zaudējums, brēc pēc atmaksas, savukārt medniekus interesē nogalēt pelēčus, lai šie neiznīdē viņu pašu medību objektus - stirnas, staltbriežus u. c. Katrs šajā dzīvē esam ar savām interesēm un vēlmēm. Nav tālu jāmeklē - tepat pie mājas kaimiņi dala pasauli: vienam traucē kaķi, citam - kaijas un vārnas no rītiem par skaļu brēc, vēl citiem bērzs pie loga aizsedz sauli… Taču, ja padomā, šķiet, esam pazaudējuši gluži cilvēciskas īpašības - spēju būt iecietīgiem un priecāties par visu, kas mums apkārt katru mīļu dienu.
Apžēlot nedrīkst iznīdēt
Ziņa presē - 15. jūlijā Latvijā atklāta vilku medību sezona, kas
ilgs līdz nākamā gada martam. Turpat izlasīju arī Latgales
zemnieces Regīnas komentāru. Viņas saimniecība cietusi no pelēču
sirojumiem - milzīgs auns ir pagalam! Zemniece sauc pēc palīdzības,
jo no savvaļas dzīvniekiem esot grūti paglābties - vilki,
mežacūkas, lapsas nes skādi saimniecībām. Vajagot ierobežot vilku
skaitu, bet vislabāk vispār tos iznīcināt! Ko nu? Šausim nost visus
vai kādu apžēlosim?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.