Vajadzēja atbalstu
«Sargāsim tiesisku valsti,» lieliem burtiem vēstīja laikraksts Diena 2007. gada 18. oktobrī, aicinot pulcēties pie Saeimas un aizstāvēt KNAB vadītāju Alekseju Loskutovu. Protesta akciju līdzi paņemto lietussargu dēļ sauca par pirmajiem lietussargiem. Sekoja plaša manifestācija Doma laukumā 3. novembrī, kam nostiprinājās lietussargu revolūcijas nosaukums. «Pirmos lietussargus rīkoja Delna pilnīgi viena pati. Tas togad jau bija trešais Delnas rīkotais protests. Pirmais bija martā pret partiju tēriņu griestu pacelšanu, tad vasarā pret Zatlera ievēlēšanu un par atbalstu Endziņam. Pēc pirmajiem lietussargiem, redzot lielo cilvēku daudzumu un faktu, ka tas neko nemainīja, kopā ar kolēģiem pieņēmām lēmumu, ka tie būs jāturpina kā Tiesiskuma sardze,» atceras R. Putnis, kurš šobrīd dzīvo un strādā Vācijā. Manifestācijas rīkošanai bijusi nepieciešama organizācija, kas uzņemas atbildību par visu, kas uz vietas notiek, un to juridiski piesaka, kā arī vāc ziedojumus. Delna bijusi vienīgā, kas bija spējīga to paveikt. «Sarmītei Ēlertei manā vērtējumā lielāka loma bija tieši cerību radīšanā par plašākas sabiedrības, kultūras cilvēku iesaisti vēlāk pēc manifestācijas. Tieši viņa bija tā, kas aicināja pie sevis uz redakciju plašāku loku. Tika runāts par tālāko sadarbību, spiediena uzturēšanu. Taču, nākot pie varas Godmanim, šī iniciatīva izčākstēja. Bet tieši Ēlertes vienīgās varā bija to uzturēt,» uzskata R. Putnis. Tā vietā, lai turpinātu tautas kustības organizēšanu, izskanējuši aicinājumi dot iespēju I. Godmanim sevi pierādīt.
Nebija deleģējuma
Jāsaprot, ka šai kustībai nebija ne formāla centra, ne deleģējuma kaut ko lemt, norāda bijusī Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte. «Man bija noteikta loma, aicinot cilvēkus kaut ko darīt, jo situācija bija kritiska. Kopš 80. gadu beigām Latvijā nebija notikušas šādas protesta akcijas ar tik daudziem cilvēkiem. Bija gaidas pēc vienreizēja, ārkārtīgi spilgta soļa, kas atrisinās problēmas.» Taču viņa noraida jebkādas spekulācijas par iespējamu vienošanos ar I. Godmani, jo ilūzijas, ka viņš visu nokārtos, nekad nav bijušas: «Toreiz mums izdevās nosargāt KNAB, atkāpās Kalvīša valdība, sekoja referendums, Sa-tversmē tika ietvertas tiesības tautai atlaist Saeimu. Nekādas slepenas vienošanās nevienam no lietussargiem nebija un nevarēja būt. Lietussargu revolūcija turpinājās, tā bija un ir par tiesisku valsti, un būtu bērnišķīgi cerēt, ka tāda panākama vienreiz un uz visiem laikiem.»
Viens no tiem, kas piedalījās sanāksmēs un uzstājās mītiņā Doma laukumā, bija žurnālists Jānis Domburs: «Tā kompānija, kas veidojās, bija bez iekšējās kritiskās masas, lai izvērstu publiskus protestus. Nebija jūtama noskaņa iet un turpināt cīņu uz ielām. Ja haotiski turpinātu protestus protestu pēc, varbūt visu sabojātu vēl vairāk.» Viņaprāt, manifestēt vai izmantot pavisam citus līdzekļus - tā ir tikai forma, galvenais, vai notiek konsekventa, prasīga un atbildīga rīcība par lietu būtību.