Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Kāda bija tava sagatavotības pakāpe, lai ātrāk pievienotos atmodai?
Mani vecāki nekādās represijās cietuši nebija, jo viņi nebija turīgi. No izsūtīšanas arī bija izvairījušies. Bet bija draugi un daži klasesbiedri, kuru vecāki un vecvecāki bija cietuši, tā kā šo to jau es zināju. Eksistēja jau arī tāda lieta kā Amerikas balss. Kaut gan, stingri ņemot, kad es pirmo reizi izdzirdēju par miljoniem cilvēku Sibīrijas nometnēs, es domāju, ka tas droši vien ir pārspīlējums. Nu labi, daudzi jau bija, bet nu tik! Ar laiku noskaidrojās, ka tā tomēr bija taisnība.
Vai padomju cilvēks tā esības nozīmē tev bija zaudējums?
Nē, es domāju, ka tas īpašs zaudējums nav. Lai gan tur bija arī savi momenti, kas varbūt šobrīd pietrūkst. Nu, kaut vai tādā nozīmē, ka patlaban itin viss ir nopērkams, tajā skaitā arī jebkuras grāmatas. Bet vairs nav, pieņemsim, to pašu Novij Mir vai vēl kādu citu biezo žurnālu. Toreiz visi gaidīja, kad nu parādīsies kāds numurs. Mūsu institūtā bija loterija, kurš varēs parakstīties uz to. Un es vienreiz biju tas laimīgais, un uzreiz izkārtojās kolēģi rindā, kas nu nākošais lasīs. Visas interesantās lietas un tēmas tika apspriestas. Labi, kā teica, ķēķī, bet - vienalga. Bija kaut kāda bišķiņ citādāka atmosfēra. Patlaban ir tā, ka visi kaut kur skrien, visi kaut kur steidzas….
Tu biji jauns, spīdošs intelektuālis. Tev bija iekšēja dilemma - tikt līdz atmodai un pieņemt atmodu?
Sākotnēji es biju diezgan pārliecināts, ka komunisms ir jāceļ un ka droši vien mēs to uzcelsim. Bet visu to lietu nokāva mana studenta pieredze kolhozā. Mūs vienu reizi diezgan vēlā, tas bija jau tuvu novembrim, rudenī aizsūtīja uz kolhozu palīdzēt bietes un kartupeļus rakt. Mēs aizbraucām, visi esam uz strīpas, neviens neliekas par mums vispār ne zinis. Beigās atbrauca kaut kāds traktorists un bija gatavs sākt art. Bija jau sals. Es saku: «Meitenēm vajadzētu kaut kādus cimdus.» «Nu priekš kam cimdi?» Es saku: «Nu rokas salst...» Man saka: «Vispār tās bietes bija pareizāk ieart. Nebūtu jūs atbraukuši, mēs tā arī būtu izdarījuši.» Es sapratu, ka tas ir pilnīgi nevajadzīgi, ko mēs darām, un ka tā tās lietas neies.
Vislielāko iespaidu atstāja radošās inteliģences toreizējais kongress jeb plēnums. Es kā Zinātņu akadēmijas jauno zinātnieku un speciālistu padomes priekšsēdētājs iekļuvu šajā plēnumā, un tas bija tāds ļoti spēcīgs notikums. Es neteiktu, ka tas būtu pilnīgs šoks, jo diezgan daudz jau es tāpat zināju, bet faktiski Mavrika (Vulfsona - red.) uzruna atstāja vienkārši neizdzēšamu iespaidu. Neviens jau arī nedomāja, ka tas viss tiks nopublicēts. Institūtā es biju vienīgais, kurš bija kongresā, un man nācās gandrīz vai pārstāstīt visu vārds vārdā, kas tur tika teikts. Pēc dažām dienām, protams, Literatūra un Māksla to visu nopublicēja.
Pastāsti savu stāstu līdz atmodai. Kā tu kļuvi aktīvs?
Es biju Zinātņu akadēmijas jauno zinātnieku un speciālistu padomes priekšsēdētājs. Un šajā kapacitātē mani 1988. gada novembrī aizsūtīja uz Amerikas Savienotajām Valstīm uz tādu pasākumu, kas saucās ASV-PSRS topošo līderu pirmais samits, kur vajadzēja piedalīties trijiem prezidentiem - tātad Gorbačovam, Bušam un Reiganam, ja nemaldos. Sakarā ar zemestrīci Gorbačovs aizbrauca atpakaļ ātrāk. Tas bija tāds interesants pirmais mēģinājums savākt kopā diezgan redzamus ASV pārstāvjus un puslīdz jaunus cilvēkus no visām PSRS republikām.
Kā tādu humora momentu es atceros tikšanos ar ASV kongresmeņiem. Viens no galvenajiem bija senators Spektors, visai cienījams ASV kongresmenis. Es viņam uzdevu jautājumu: «Cik man zināms, tad ASV pieturas pie Baltijas valstu neatzīšanas politikas, bet nu tagad ir perestroika un principā situācija mainās, un ir jauna ASV administrācija. Kāda būs ASV politika turpmāk šajā jautājumā?» Uz ko senators teica: «Kā!? Nu Baltijas republikas ir PSRS sastāvdaļa, un tā tas ir, un tā tam arī jābūt.» Es biju mēmi pārsteigts! Nu laikam Amerikas Balss droši vien kaut ko nepareizi stāsta. Bet nu labi…Vislielākais pārsteigums man bija, kad otrā rītā pie ziņojuma dēļa bija izkārts paziņojums, ko senatora Spektora preses sekretāre bija uzrakstījusi. Tā un tā… vakar viens no dalībniekiem uzdeva jautājumu, diemžēl senators nebija īsti lietas kursā, un ASV nekad nav atzinusi Baltijas valstu korporāciju Padomju Savienības sastāvā. Man tā lapele kaut kur mājas arhīvā joprojām glabājas.
Es atgriezos Rīgā atpakaļ novembrī, kad pēkšņi man piezvanīja no Komjaunatnes centrālkomitejas un teica, lai atnesot to vēlēšanu programmu. Es prasu: «Kādu vēlēšanu programmu?» Viņi saka: «Nu, mēs tevi izvirzām par PSRS deputātu.» Man bija pilnīgs pārsteigums, jo es tiešām to nojaust nevarēju. Es domāju, ka kāds varbūt nav spējīgs uzrakstīt to programmu. Bet… nu labi, cik nu tur tā darba.
Rezultātā sanāca tā, ka es tiku ievēlēts par PSRS tautas deputātu no komjaunatnes, bet principā jau ar Tautas frontes atbalstu un svētību. Mans darbs lielā mērā Maskavā bija kuluāros un savā komitejā citiem skaidrojot, kā īsti Baltijā tās lietas sastāv.
(..) Bija tāds majors, Afganistānas kara veterāns, kurš kaunināja Saharovu. Tajā laikā viņš bija tāds izteikti proimpēriski noskaņots cilvēks, bet mums bija diezgan labas personiskās attiecības. Viņš man prasa: «Vai tiešām tur, Baltijā, tādas šausmu lietas notiek? Tur krievus vārdzina un tā tālāk...» Teicu, ka ne, tas tā nav. Principā izstāstīju to situāciju, kāda tā ir, un viņš teica: «Nu labi, es tev ticu.» Tā kā šajā ziņā bija lielāko tiesu kuluāru darbs, jo Maskavā es biju Augstākās padomes Jaunatnes lietu komitejas Ārējo sakaru apakškomitejas priekšsēdētājs un man diezgan daudz bija darīšanas ar dažādām ārzemju delegācijām.
Kas ir galvenais, ko PSRS deputāti no Baltijas valstīm izdarīja Maskavā?
Baltijas deputāti parādīja, ka ir iespējama tāda korekta savas pozīcijas aizstāvēšana arī tajā visā milzu masā, kāda tur bija. Nu, pieņemsim, tas leģendārais izgājiens ārā no zāles, kad, protams, deputāti tika apsvilpti. Bet tas visiem ir palicis atmiņā, un arī vēl tagad tiekoties visi to atceras.
Baltijas deputātu autoritāte bija ļoti augsta. Tam bija arī zināmas problēmas. Es Maskavā pastāvīgi uzturējos viesnīcā Maskava, un mani aiz stērbeles ķēra cilvēki no dažādām republikām un prasīja - no kurienes esmu. No Latvijas! «Ā… tieši tas, kas ir vajadzīgs. Vārdu sakot, man ir tāda un tāda problēma, lūdzu, atrisiniet.» Es iebildu, ka viņiem taču ir savi deputāti. Bet viņi pretī: «Mēs savējiem neuzticamies.» Tāpēc man nācās nodarboties ar dažādām lietām no Ukrainas, no Uzbekistānas, no Kamčatkas.
Vai bija tā, ka mēs pieradinājām viņus pie tā, kas notika pēc tam?
Varbūt. Ļoti liela nozīme bija Molotova-Ribentropa pakta izvērtēšanas komisijai. Tas bija dramatisks moments, kad tika pirms balsojuma izsludināts pārtraukums un pēkšņi nākošajā dienā izrādījās, ka ir tomēr atrasti dokumenti, kas apliecina, ka tie slepenie protokoli ir bijuši. Lielākajai daļai PSRS deputātu nebija ne mazākās nojausmas ne par tādu Molotova-Ribentropa paktu, ne par vēsturiskajām peripetijām. Nevar jau teikt, ka mēs tajā laikā būtu ļoti zinoši, varbūt izņemot Mavriku Vulfsonu un vēl dažus, bet lielākajai daļai tā bija pilnīga atklāsme.
Kā tev liekas, kāpēc sabruka PSRS?
Es īsti nebiju pārliecināts, ka tas reāli ir iespējams. Ideoloģija, stingri ņemot, bija mirusi. Katrā ziņā 1988. un 1989. gadā es nedomāju, ka Padomju Savienība varētu sabrukt pārskatāmā nākotnē. Bet bija skaidrs, ka komunismu neuzcelsim ne tikai 80. gados, kā bija solīts, bet diezin vai vispār. Kad leiši pieņēma savu deklarāciju, es domāju - nu, tur jābūt kaut kādai nopietnai pretreakcijai.
Samērā bieži nākas dzirdēt, ka to neatkarību latvieši dabūja 1918. gadā kā Dieva dāvanu, gan arī, ka 90. gadā tā nokrita bezmaz no gaisa bez lielām pūlēm. Un tāpēc arī tā attieksme ir tāda kā pret dāvanu, nevis kā pret kaut ko izkarotu.
Tā jau nu gluži nebija, ka viss nokrita no debesīm. Protams, jānovērtē arī tas - ja Jeļcins tik ļoti netiektos pēc varas kā minimums Krievijā, es domāju, ka process būtu daudz ilgāks un varbūt arī daudz sāpīgāks. Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, ka tieši Jeļcina loma un vispār tas, ka Krievija mēģināja sevi konstruēt pēkšņi kā, teiksim, atsevišķu valsti, īsti varbūt nesaprotot tālākās sekas. Ukraina tajā mirklī bija pietiekami amorfa, tur pat pēc augusta puča vēl kaut kādu laiku bija divi karogi mastā virs Verhovnije Radas - Ukrainas PSR un Ukrainas karogs. Diezgan komiska situācija. Par Vidusāziju es vispār nerunāju. Kaukāzā, Gruzijā, bija tie lielākie gaisa maisītāji. Es nedomāju, ka mēs pa četriem (mazas valstiņas vai republikas) būtu spējīgi visu impēriju sagraut, ja nebūtu apstākļi nobrieduši pirmām kārtām jau pašā Krievijā. Bet tas, ka mēs darījām, ko varējām, lai šo te lietu veicinātu, tas arī ir fakts.