Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar Edvīnu Raupu. Paradīze ir šeit un tagad

Edvīns Raups vēlas tikt saprasts sajūtas līmenī, lai arī lasītājam tiktu tas kosmiskais pārdzīvojums, kam dzejnieks bijis tuvu klāt

Mirsim ar pašcieņu, nesen uzrunā Nacionālās rakstniecības atbalsta fonda dibināšanas reizē latviešus aicināja dzejnieks Edvīns Raups, šajā aicinājumā koncentrēdams savu sociālpolitisko vērojumu rezultātā radušās bažas par tautas nākotni. Raupa paša dzeja ir nemitīga miršana un augšāmcelšanās, tikai sociālpolitiku gan tur velti meklēt. "Raups atbrīvo vārdu no pasaules; viņa dzeja – tās drīzāk ir vīzijas un redzējumi. Vārds, zaudēdams sakarības ar priekšmetisko pasauli, noslēdzas sevī – un, paradoksāli, tieši šī noslēgšanās piesātina vārdu ar bezgala daudzām jaunām jēgām; vārds top nepārtraukti dzimstošs," tā Raupu raksturojis Guntis Berelis. Kā dzejnieks un arī kā tulkotājs Raups mirt netaisās, nule klajā nācis viņa sestais dzejoļu krājums mirklis šis un arī tulkotāja "mūža darbs", vēl 80. gadu beigās aizsāktās spāņu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas lekcijas (grāmatu ilustrē Lorkas zīmējumi). Spāņu ietekmi Raupa dzejas stilā tomēr nevajagot meklēt, jo pie šīs valodas viņš ķēries pavēlu, kamēr skolas laikā, ietekmju periodā, Raupam tuvāka bijusi franču un bītņiku dzeja.

Par dzeju mēs ar tevi līdz šim visnopietnāk laikam esam runājuši reiz 80. gadu sākumā Vērmanes dārza, tolaik Kirova parka, publiskajā tualetē. Tur bija tāda liela priekštelpa, tajā mēs stāvējām, rādījām viens otram savus jaunos pantus un spriedām par dzejas tekošo momentu. Droši vien ārā bija slikts laiks un kafejnīcai naudas nepietika. Atceries?

Miglaini, bet atejas un virtuves, protams, ir pateicīgas vietas domāšanai. Dzeja jau arī aug uz sūdiem.

Vai tu pantus raksti ar domāšanu?

Nē. Diemžēl vai par laimi, bet domājis esmu tikai par to, kā atmest dzejošanu. Jaunībā tā intensitāte bija tik liela, ka jau traucēja dzīvot. No vienas puses, esmu ārkārtīgi loģisks, saprotu cēloņus un sekas, no otras puses, absolūti uzticos liktenim. Sanāk loģiskais fatālisms (smejas).

Jaunībā tiešām gribēji atmest dzejošanu?

Jā, bija tāds brīdis 80. gados. Tie vēl bija mana mūža divdesmitie gadi, jaunības pilnbrieds, enerģētika bija tik liela, ka nonācu strupceļā. Ātri biju sapratis, ka sabiedriski derīgu darbu nevarēšu veikt tīri personisku iemeslu – manas fizioloģiskās uzbūves – dēļ. Tas mani kaitināja, jo jutos pilnīgi normāls vecis, kam jāiet strādāt un kas grib strādāt normālu darbu. Līdz mākslai nonācu ļoti pakāpeniski un pakāpeniski arī sapratu, kas ir māksla, jo biju uzaudzis vidē, kur augstākais mākslas sasniegums bija vācu šlāgeris.

Tagad vācu šlāgeri vairs nevari paklausīties?

Gandrīz nemaz, kļūst slikta dūša. Varu tikai atsevišķos gadījumos, kad ir brīnišķīga melodija, ģeniāls skaņdarbs – kā viena otra Paula dziesma, kas paliks mūžos.

Vai ar vecajām Paula dziesmām nav tā, ka, tās klausoties, tu saklausi ne tik daudz ģenialitāti, cik savu jaunību?

Labs jautājums! Bet nevajag Paulu abižot, tas, ko viņš ir izdarījis, man ļoti patīk. Ar māksliniekiem jau tā ir, ka vajag prasties un laikus iet pensijā. Daži to neprot.

Tas attiecas arī uz dzejniekiem?

Jo vairāk! Mūziķis kā instrumentālists savu kondīciju var saglabāt ļoti ilgi. Dzejā tas atkarīgs no tā, ar ko tu sāc, no kura avota smel. Nekad jau nevar nodalīt tīri intelektuālo no tīri garīgā vai emocionālā sākuma, dionīsisko no apolloniskā, bet man vienmēr vairāk ir simpatizējusi tā māksla, kurā dabiskais, es pat teiktu, viņpasaulīgais pirmsākums ir dominējošs, un intelekta līdzdalība nepieciešama tikai pēdējā posmā, lai ieliktu to šai civilizācijai saprotamās formās. Protams, šis pēdējais posms ir ārkārtīgi sarežģīts intelektuāls darbs.

Tāds būtībā ir bijis neapzināts uzstādījums arī man pašam. Ir jābūt pilnīgi atraisītam un pakļautam iedvesmas vergam. Ar gribu to nevar, iedvesma vai nu ir, vai nav. Tajā pašā laikā mans loģiskais prāts prasa netveramo informāciju, ko ļoti spēcīgi izjūtu, padarīt pieejamu citiem. Man vajag, lai mani saprot sajūtu līmenī, lai dzejoļa kopējā struktūra atstāj lasītājā to iespaidu, kam esmu bijis ļoti tuvu klāt, lai lasītājs redz kosmiskās informācijas šķērsgriezumu caur manu likteni. Mūžīgais, krustojoties ar laicīgo, atstāj pēdas, ko sauc par dzeju.

Tavā pasaules ainā viņpasaulīgs ir dabisks? Parasti ar viņpasaulīgo saprot pārdabisko.

Viņpasaule ir pilnīgi dabiska. To jūtu it īpaši pēdējā laikā. Jaunībā par to nedomā, vismaz es nedomāju, tikai jutu, ka ir ļoti dziļas saiknes starp garīgo, kas nāk no reliģijas puses, un matēriju. Šo saikni esmu izjutis ārkārtīgi cieši, vienmēr esmu mēģinājis to definēt, saprast, kas tas ir. Piemēram, rakstot jūtos absolūti nemateriāla būtne. Tas, kas manī tajā brīdī notiek, ir kaut kas viņpasaulīgs, kaut kas no tās puses nākošs – nevaru to definēt savādāk.

Tas tev ir īpašs vai ikdienišķs stāvoklis?

Divdesmit gadus tādā stāvoklī biju pastāvīgi.

Jebkurā brīdī tev bija pierakstāmas kādas dzejoļu rindas?

Man bija grūti nepierakstīt – tā bija! Savā ziņā grafomānisks stāvoklis, neapturama plūsma. Man bija tik daudz loģikas, lai to nekur nerādītu. Loģika mani bieži ir glābusi, tā izstrādājās kā vienīgais laicīgās pasaules elements, kas manī funkcionē. Vairāk nekā no materiālās pasaules manī nav, tikai loģika (smejas).

Kā tu tādā stāvoklī varēji zināt, kur viens dzejolis beidzas un otrs sākas?

To nekad neviens nezina. Pēc tam notiek melnrakstu caurskatīšana. Pirms vairākiem gadiem, kad man iedeva recenzēt Ojāra Vācieša kopotus rakstus, tie bija daži sējumi ar dzejoļiem, publicētiem viņa dzīves laikā, un divreiz vairāk sējumu ar nepublicētajiem. Lasīju tos un, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka Vācietis nekad nebūtu atļāvis šos dzejoļus publicēt!

Tāpēc es mājās ik pa brīdim "strādāju pie kamīna" – iznīcinu to, ko negribu citiem rādīt, dedzinu manuskriptu kaudzes, lai kāds gudrais pētnieks reiz nemēģinātu to visu uzrakt. Bet gribu paturpināt domu par garīgās un materiālās pasaules saplūšanu. Interese par mistisko man ir bijusi vienmēr. Domājot par tādiem jēdzieniem kā dvēsele, gars, Dievs un vienlaicīgi interesējoties par jaunākajām tehnoloģijām un sasniegumiem zinātnē, loģiskā saite mani pēdējos gados ir aizvedusi pie apziņas, ka tas ir viens un tas pats. Higsa bozons ir tikpat netverams kā tas, ko saucam par garu un dvēseli. Neviens Higsa bozonu nav redzējis, tikai no mijiedarbības ar citām daļiņām secinājis, ka tāds pastāv. Par garu un dvēseli mēs runājam tieši tāpat, to eksistenci izsecinām no blakusparādībām, jo ne redzējuši, ne taustījuši dvēseli un garu neesam.

Kur tu vari satikt garu?

Sevī... Es jau nezinu, kas ir gars. Visu laiku meklēju. Tā ir viena no mākslinieka priekšrocībām – domāt. Šajā laikmetā tas ir ļoti svarīgi, jo šis laikmets pilnīgi paralizē mūsu domāšanu. Mēs nedomājam.

Kāpēc? Ar ko šis laikmets atšķiras no citiem?

Ar ātrumu un informācijas gūzmu.

Vai tad atklāsme neatnāk vienā mirklī?

Jā, bet atnāk pēc tam, kad esi domājis.

Atklāsme var atnākt arī tad, kad tu roc zemi, bet, to darot, tu taču domā. Ja tu esi tiktāl notrulinājies, ka nedomā, atklāsme neatnāks. Tā atnāk pie tā, kurš iekšēji alkst, ir nospriegots. Mēs katrs esam piedzīvojuši ko tādu, ko var nosaukt par atklāsmi…

Drosmīgs apgalvojums. Pats esi piedzīvojis?

Pilnīgi noteikti.

Pantus rakstot?

Nē. Pantus rakstot, ir viena pakāpe zemāk. Tā atklāsme, ko atceros visspilgtāk, bija Spānijā, Madridē, studentu kopmītnēs padsmitajā stāvā uzkalnā. Bija jūnijs, mežonīgs karstums, es biju atvēris logu, tas vērās Madrides debesu melnajā tumsā. Pie tā loga biju sēdējis jau nedēļu, mēģinādams strādāt, bet nekas nesanāca, nevarēju ne ko iztulkot, ne uzrakstīt dzejoli un biju ļoti neapmierināts ar sevi. Tieši divpadsmitos naktī Madridē vienmēr rēja suņi, varēja pat pulksteni salīdzināt. Vienā no šādiem vakariem atkal sēdēju pie loga un skatījos nakts tumsā, un kādā acumirklī (vārdiem to nevar izstāstīt, tāpēc jau mēs rakstām dzeju un gleznojam) visu sapratu – to, kas es esmu, kāpēc te esmu un kāda tam ir jēga. Manī iestājās absolūts miers. Šī sajūta ilga dažas sekundes – sajūta, kurā tu saplūsti ar Visuma enerģiju, esi reizē puteklis un Visums, izjūti gan savu niecību, gan savu piederību visam.

Kad man tas pārgāja, es aiz izbrīna atgūlos… un vienā rāvienā uzrakstīju pusi no grāmatas Dzīvo damies. Tā tas notiek.

Kā tu izturies pret apgalvojumu, ka padomju laikā māksla plauka vairāk nekā tagad?

Mākslai ir ļoti dažādi uzdevumi. Mani kaitina salīdzināšana ar padomju periodu. Vecākā paaudze kreņķējas: kur ir mūsu mākslas līderi, dzejas līderi, kāpēc mums nav jauna Vācieša un Ziedoņa? Piedodiet, tās ir pilnīgi muļķīgas runas! Kā lai to maigāk pasaka – katrā laikmetā, katrā sociāli ekonomiskajā sistēmā ir māksla, kas dzīvi reaģē uz to. Atbilstoši noteiktiem ārējiem faktoriem rodas Vācietis un Ziedonis. Līdzko šo ārējo faktoru nav, māksla ieņem citu lomu. Bet māksla ir un būs, kamēr vien būs Homo sapiens. Saeimas deputāti bieži aizmirst, ka māksla ir saprāta produkts, vienīgais, kas mūs atšķir no citām sugām. Tikko mums noņem tādu parādību kā māksla, mēs kļūstam par citu sugu.

Vai sniegpārsliņa nav māksla?

Tā ir Dieva māksla.

Tā pastāvēs arī pēc mums.

Jā. Un arī Gaujas māksla pastāvēs. Tās priekšā varu noņemt tikai cepuri, nespēju to atdarināt. Bet cilvēka māksla ir cilvēka māksla. Ja, pastāvot saprātam, nebūtu mākslas, mēs būtu absolūti saprāta vergi. Vienīgā iespēja tikt brīvībā ir māksla. Sakarīgi cilvēki ļoti labi saprot, ka bez mākslas mēs kalpotu tikai saviem instinktiem.

Kādu lomu māksla ieņēmusi tagad?

Laikmetā, kad valda informācijas un mantu kults, jaunajā kapitālismā, kad vecās vērtības ir sagrautas un jaunās vēl nav radītas, mēs, skaļi bļaustoties par jēdzieniem "brīvība" un "demokrātija", esam zaudējuši jelkādu sapratni par šo jēdzienu nozīmi. Jēdzieni ir sajukuši krustu šķērsu. Tā ir viena no laikmeta problēmām – uz kuru reaģē tā māksla, kas cenšas būt sociāli aktīva. Es necenšos būt sociāli aktīvs.

Tavā dzejā sociālu aktivitāti un aktualitāti tiešām velti meklēt.

Jā, manā koordināšu sistēmā acīmredzot krustojas Visuma strāva ar manu ego.

Ko tavā koordināšu sistēmā nozīmē tavos dzejoļos bieži lietotais "tu"? Sievieti?

Tu neesi pirmais, kas man to prasa. Labi izjūtu, ka konkrēta adresāta manam "tu" nav. Līdz ar to paliek sieviete, Dievs un es – šie trīs vaļi. Nevaru nošķirt, jo, rakstot dzejoli, valda mīlestība. Tāpēc jau māksliniekiem ir grūta dzīve, ka viņi ļoti mīl šo pasauli, šo dzīvi. Es esmu šīs pasaules apbrīnotājs. Ja ir paradīze, tad tā ir šeit, Zemes virsū, citas paradīzes nav un nevajag.

Tad jau paradīze nav mūžīga.

Ha, mūžīgs esmu es! Tikmēr arī ir paradīze.

Un nāves nav?

Kas ir nāve? Mēs neviens nezinām.

Kad es esmu, tad nav nāves, kad ir nāve, manis nav?

Tieši no šejienes arī cēlās grāmatas nosaukums – mirklis šis.

Vai tas nav viens no universālākajiem dzejoļu grāmatas nosaukumiem, ko varētu likt jebkuram krājumam?

Es jau vienmēr meklēju to ideālāko variantu. Tas ir tieši tāpat kā ar pašu dzejoli – ļaujos vēja tvarstam…

…un savos pantos vairākās vietās uzsver, ka vēsturei nav nozīmes.

Piekrītu filozofiem, ka viss ir šeit un tagad. Vēsture ir mūsu intelekta uzziņu krājums, nākotne – fantāzijas joma.

Vai tad vārdam nav vēstures?

Valodai ir vēsture, vārdam nav, tas nāk spontāni. Tieši dzejas vārdam nav nekādas vēstures, iedvesmas brīdī tas dzimst. Visgrūtākais uzdevums ir nosaukt vārdu vārdā. Rakstot dzejoli, tur ar augstāko maņu zini, ko gribi pateikt, bet tev vēl nav vārda. Tad tu nosauc vārdu vārdā, un tajā brīdī tas dzimst. Šai tēmai veltītas veselas valodniecības teorijas.

Tavā dzejolī "bērzs" nav tas bērzs, kas aug pļavā?

Manā dzejolī "bērzs" ir tas bērzs, kas aug manā dzejolī! Kāda ir atšķirība starp realitāti un poēziju? Ļoti vienkārša. Nesen sēdēju Vaska, Pērta, Kančeli koncertā, skatījos Doma baznīcas velvēs un dzirdēju sevī frāzi "neredzams balodis baznīcas velvēs". Tajā brīdī sapratu, ka tas balodis tur ir un viņš nav redzams. Ja es izietu no baznīcas, ienāktu vēlreiz un paskatītos, baloža tur nebūtu – tā būtu realitāte. Bet, ja saku "neredzams balodis baznīcas velvēs", tas balodis nav izdomāts, viņš tur ir, bet nav redzams – tas ir poētiskais līmenis.

Vai mirklis šis nav tava labākā grāmata? Daudz poētiski ļoti precīzu pantu.

Varu tikai atbildēt, ka, šo grāmatu rakstot, tik tiešām domāju, ka jēga to darīt ir tikai tad, ja varu uzrakstīt ne sliktāk kā līdz šim, bet labāk. Daži uzskata, ka dzejoļus nevar mērīt "labāks/sliktāks", ka dzejolis vai nu ir, vai nav. Es tomēr uzskatu, ka var gan tā mērīt. Ļoti cerēju un centos, lai šī grāmata būtu vēl viens pakāpiens.

Kā centies? Rakstot vai grāmatu kārtojot?

Kārtojot. Tas ir tīri intelektuāls darbs. Dzejoļus rakstu iedvesmā un haotiski un nevienu mirkli nedomāju par grāmatu. Vienu brīdi atrados tādā situācijā, ka domāju: vairs nekā nebūs. Pēdējos gadus vairāk nerakstu nekā rakstu.

Tu raksti, kad rakstās, vai raksti arī tad, kad izdomā, ka būtu kaut kas jāuzraksta?

Tas ir velnišķīgs jautājums.

Jautāju tāpēc, ka tavas jaunās dzejoļu grāmatas kvalitāte apgāž tavu apgalvojumu, ka dzejniekiem uz vecumu būtu jāprotas un jābeidz rakstīt.

Brīnišķīgi. Pašam ir grūti novērtēt, lai gan vienmēr esmu bijis sev bargs kritiķis.

Citiem pantus pirms drukas nerādi?

Nē. Senāk, kad rakstīju ļoti intensīvi un bija vairāk sarīkojumu, tajos lasīju tikai jaunos un tad jau jutu, vai tie ir labi. To man iemācīja Viktors Avotiņš, viņš teica: izlasi dzejoli skaļi pats sev, ja tev būs veselīga attieksme, tad jau pats dzirdēsi, vai kas ķeras. Ja lasi klusiņām, tas vēl nepalīdz.

Negribu īsti piekrist kritiķim Guntim Berelim, kurš rakstījis, ka tavi dzejoļi vislabāk uztverami, ja tu pats tos lasi skaļi. Lasot "uz aci", dabū pavisam citas nianses, vari atgriezties pie rindas, kuru uzreiz neuztvēri.

Redzi, Berelis ar ieteikumu mani klausīties droši vien ir domājis to, ka es dzejoli nevaru nolasīt, neatgriežoties iedvesmas stāvoklī, tāpēc tas citiem varētu izklausīties interesanti. Ja tajā vakarā negribu lasīt dzeju, tad mana uzstāšanās ir ļoti slikta. Tāpēc labāk pirms pasākuma iedzert glāzi vīna un atslēgties no informācijas plūsmas. Ja gaisā vibrē klausītāju ziņkāre, tad arī pats vari saņemt iedvesmu. Lasīšanai man vajag iedvesmu, tāpat kā rakstīšanai.

Vai šajā grāmatā neesi apvērsis otrādi Kristus vārdus "ne mans, bet Tavs prāts lai notiek", priekšpēdējā dzejolī Kungam teikdams: "lai šis ir laika izmisums, ne mans"? Gribi tikt vaļā no laika?

Tad jāatgriežas pie sarunas sākuma, kāpēc rakstu. Šajā laikmetā vide tevi reizēm iedzen tādā strupceļā, ka, ja domāsi loģiski, tevi var pārņemt absolūts izmisums, jo redzi, ka XXI gadsimtā atrast risinājumu vienkāršām problēmām nav vēlēšanās. Ir sajūta, ka Saeimā sēž ļaundari, kas tīšām rada problēmas, lai varētu bīdīt ekonomiskas lietas, ka sociālā spriedze tiek tīši uzturēta, lai varētu izpatikt Maskavai, Briselei vai Vašingtonai… Saprotu cilvēkus, kas nevēlas tajā visā apburtajā lokā iedziļināties, lai nesajuktu prātā. Tāpēc kapitālismā ir vajadzīga māksla, jo vismaz viena mākslas daļa piedāvā tev iespēju aiziet brīvībā – brīvībā no komforta, no informācijas sloga, kas notrulina. Labs mākslas darbs tevi iesviež citā realitātē, kaut vai tas ir impulss uz vienu sekundi.

Vai laika izmisuma tev nav – domas, ka kļūsti vecāks un kaut ko nepagūsi uzrakstīt?

Nē. Paradīze ir šeit, un, ja mēs, cilvēki, to sacūkojam, tā ir mūsu problēma. Es savu mazo dārziņu cenšos nesacūkot.

Par latviešu dzejas nākotni tev mierīgs prāts?

Nav mierīgs. 90. gadu aplamā integrācijas politika ir visu salaidusi grīstē. Man ir sajūta, ka ar to esam zaudējuši pat tos krievu inteliģentus, kas bija par Latvijas valsti. Cik var nojaust, arī dažam latvietim latviešu valoda ir pilnīgi vienaldzīga. Lai gan mārketingos runā, ka vajag būt oriģinālam, atšķirīgam. Kas var būt atšķirīgāks par latvietību? Nekas! Tu esi latvietis, lepojies ar to! Raksti latviski, tā ir unikāla lieta!

Pēdējais jautājums: kāpēc tu esi tik raups?

Es esmu maigs, neesmu raups!

Edvīns Raups

Dzimis 1962. gadā Siguldā

Izdevis sešus dzejoļu krājumus: Vēja nav (1991), Dzīvo damies (1995), 33 mīklaini dzīves gadi un dzejoļi (1997), Uzvāri man kaut ko pārejošu (2002), Putn (2008), Mirklis šis (2013)

Tulko un atdzejo no spāņu un portugāļu valodas

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Boļeslavs Voļaks (21.11.1944.–30.05.2020.)

Trīsdesmitā maija rītā mūžībā aizgāja Boļeslavs Voļaks – LNSO goda mūziķis, ilggadējs trombonists un trombonu grupas koncertmeistars, jauno mūziķu aktīvs audzinātājs, starptautiskais meist...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja