Nesen ar vienu vienīgu video – dziesmu Pirksti dūrē – Lilita Vīdnere jeb STIRNA īsā laikā burtiski sprādzienveidīgi sasniedza tik lielu auditoriju, pēc kādas citi tiecas gadiem. Miljoniem cilvēku bija pārsteigti – šī emocionāli uzlādētā dziesma nevienu neatstāja vienaldzīgu, un nu jau par viņu zina teju visi. Lilitas skarbo dzīvesstāstu intervijā pirms trim gadiem pēc viņas piedalīšanās televīzijas šovā Caur ērkšķiem uz… var izlasīt portālā Jauns.lv, un tas liecina, ka gluži ne no kurienes tā visa apņēmība un kā lavīna plūstošā enerģija nav radusies – mūzika ir viņas psihoterapija.
Kad sarunājam tikšanos Vērmaņdārzā, viņa mani sagaida, staigājot pa strūklakas malu, arī šajā brīdī piefiksējot ieraudzītās detaļas, kas varbūt noderēs kādai jaunai dziesmai. Ceļš līdz mūzikai esot ļoti garš.
Kad man bija kādi sešpadsmit gadi, dzīvoju emocionāli diezgan nestabilā un agresīvā ģimenē, kas juridiski skaitījās mana ģimene, – tie bija mani adoptētāji. Šai graujošajā vidē jutos ļoti nedroši un ierobežoti, un mans vienīgais patvērums bija pirmais darbs, uz kuru nācās visu laiku braukāt ar vilcienu. Man nebija skārienjutīgā telefona, tikai podziņtelefons, kas pusaudzim bija ļoti apkaunojoši, bet man bija dators (mācījos tālmācībā), ko man bija atļauts lietot tikai mācībām. Braucot uz darbu, es to ņēmu vilcienā, kur bija WiFi, un pa ceļam klausījos mūziku. Dažas dziesmas man nepatika, jo tās bija pārāk lēnas – gribējās tās izmainīt, un sāku taisīt remiksus, mainīju ātrumus, tonalitāti, liku klāt bungas un basus. Tā katru dienu, četrdesmit minūšu braucot vilcienā vai darbā brīvajā laikā un arī mājās slepus uz veļas mašīnas koridorā, es mainīju svešas dziesmas, bet tā es iemācījos, kā strādāt – kas ir ritmika, kas ir tonalitāte. Man bija depresijas posms, kad es astoņpadsmit gados atklāju, ka varu rakstīt dziesmas par savām lietām. Vieglāk varēju izpaust sevi caur mūziku, bet nepratu dziedāt, nepratu neko, nepratu apstrādāt skaņu, bet to visu mācījos. Es varēju diennaktīm sēdēt gultā, smēķēt cigareti un rakstīt dziesmas. Tolaik nestrādāju – tikai rakstīju mūziku un mācījos nonstopā. Tas bija tāds briesmīgs bedres periods, un pirmās dziesmas bija ļoti depresīvas, bet pamazām tās sāka kļūt bišķi apzinātākas, trīs gadus katru dienu mācoties un eksperimentējot. Cilvēki prasa: cik tev ir dziesmu? Pāri tūkstotim…
Tev tās visas saglabātas?
Jā! Bet tās ir dziesmas, ko pasaule nekad neredzēs (parāda failu mapi). Šis ir viens profils, un man tādi ir četri. Tās ir dziesmas, ar kurām es mācījos, eksperimentēju, liku dvēseli iekšā. Tā ir mana psihoterapija. Dziesmas, ko es rakstu tikai sev. Un ir otrais virziens – dziesmas, ko es rādu publiski, ar ko gribu iedvesmot cilvēkus.
Mani ļoti šķebina, kad mūzikā tiek dziedāts par seksu, naudu, narkotikām – tur kuce, nauda, ķēde utt.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 16. - 22. maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!