Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Latvijas lepnuma stāsts: Nenolaist latiņu zemāk

Raimonds Jargans iedvesmo strādāt, apgūt jaunas prasmes un nepadoties.

"Mans labākais draugs un uzticamākais acuraugs. Fantastisks, nesavtīgs cilvēks, kurš spēj kalnus gāzt un no kura strāvo dzīvesprieks un neatlaidība. Alūksnē zina, ka Raimonds Jargans darbu izdara kārtīgi un rūpīgi no sākuma līdz beigām. Vai palīdzību lūgs draugi, radi vai pretējās mājas kaimiņš – viņš nekad nevienam neatteiks. Ja darbā kādam gadījusies ķibele, būs gatavs mērot kaut 20 kilometru kājām, lai palīdzētu. Ne viens vien teicis, ka viņš izdara krietni vairāk nekā cilvēks ar abām rokām," tā par savu tēti Raimondu Jarganu pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam 2017 raksta viņa meita Loreta Jargane. 

"Šis ir stāsts par nepadošanos, cīņu ar sevi, mācīšanos un spēju saskatīt smalko zelta maliņu pat tad, kad virs galvas ir redzamas tikai apmākušās debesis," vēstulē piebilst jaunā sieviete. 

 

Nelaime atsijā draugus
Debesis virs Raimonda galvas savulaik apmācās, kad viņš, būdams septiņpadsmit gadu vecs, enerģijas pilns jaunietis, kam visa dzīve šķiet esam prieka pilna un daudzsološa, zaudēja labo roku. "Tas bija 1991. gadā. Pirms dienesta armijā ar draugiem braucām izklaidēties uz Krieviju. Tolaik strādāju sovhozā, ražojām malku kurtuvei. Nauda bija. Draugam Krievijā paziņas dzīvoja. Es tālāk par Rīgu un Rēzekni nebiju bijis – kāpēc neaizbraukt?" atceras Raimonds Jargans.

Šis negadījums ātri atsijāja īstos draugus no neīstajiem.

Liktenīgajā dienā uz ielas Raimonds atradies viens. Pretī nākuši vietējie puiši – pēc asas vārdu pārmaiņas izraisījies kautiņš, un kāds Raimondu pagrūdis zem vilciena. Lai arī šodien Raimonds par drūmajām tā laika izjūtām runā nelabprāt, viņa dzīvesbiedre Līga, ar kuru iepazinušies drīz pēc šīs nelaimes, apliecina Raimonda mammas reiz stāstīto – tolaik visādas domas, arī ļoti smagas, piemeklējušas jauno vīrieti, kam turpmāk nācies sadzīvot ar 2. grupas invaliditāti. "Šis negadījums ātri atsijāja īstos draugus no neīstajiem," bez rūgtuma saka Raimonds, un Līga piebilst – arī meiteni, kas puisim pirms tam bijusi, negadījums atsijājis. Bet Līga par to, kad Raimondu ieraudzījusi, atceras: "Sapratu, ka viņš ir mans cilvēks." Drīz piedzimusi Loreta, Raimonda un Līgas vecākā meita. Pēc astoņiem gadiem – Beāte. "Nē, alkoholu pēc nelaimes nelietoju, bet, ja nebūtu Līgas, nezinu, kā būtu. Varbūt viss būtu citādi," atzīst Raimonds.

Dzīvot tā, lai ģimenei klātos labi, bijusi Raimonda motivācija nepadoties tai bezspēcības sajūtai, kura var piemeklēt cilvēku ar ierobežotām darbaspējām. "Mājās viņš ir meistars it visā – īsts universālais vīrietis," pajoko Loreta, un Līga izrāda paveikto – re, šis galdiņš viesistabā ir Raimonda paša izgatavots, arī virtuves mēbeles. Raimonds izflīzējis vannasistabu. Viņš prot visus darbus, kas jāprot īstam vīrietim, ģimenes galvai. Viņš prot pagatavot pat pildītu līdaku. "Dušas telpu mājās Raimonds pilnīgi visu pats taisīja, arī kanalizāciju izraka pats. Ja atnāks kaimiņš un sauks palīgā, Raimonds uzreiz dosies. Ja palūgs palīdzēt bijušais darba devējs, Raimonds palīdzēs," dzīvesbiedru, ar kuru kopā pavadīti 27 gadi, slavē Līga. "Es to visu daru sev un savai ģimenei, un daru tāpēc, ka negribu nolaisties," uzsver namatēvs.

 

Bez darba nedzīvojiet!
Pēc nelaimes gadījuma atlabis, Raimonds aizgājis mācīties uz toreizējo Alsviķu arodskolu par kurpnieku: "Pabeidzu arodskolu ar labām sekmēm. Bija doma izveidot savu darbnīcu, bet tajos laikos līdzekļu nebija, un tad sākās mani darba meklējumi."

Kur nu jūs ar vienu roku – tādu atbildi jaunais vīrietis saņēmis, kur vien devies darba meklējumos. Reiz aizgājis pieteikties darbā uz gateri. Tā priekšnieks noteicis, lai Raimonds pamēģina strādāt. Jau tās pašas dienas vakarā, kad priekšnieks atbraucis darāmo pārbaudīt un Raimonds bažīgi vaicājis, vai viņš varēšot strādāt, priekšnieks atbildējis: "Tu jau strādā." "Tā bija tāda laime!" atceras Raimonds. 

Kad gateri pēc kāda laika likvidēja, Raimonds strādājis veikalā, pēc tam kokzāģētavā, galdniecībā. Kā viņš šīs prasmes apguvis? "Man pat nav bijis tā, ka jāmācās," plecus parasta Raimonds. "Tētis vienkārši iet un dara! Nav tāda vārda "nevaru", ir tikai "negribu", tā viņš pats mums saka," piebilst Loreta. 

Bez darba es nevaru dzīvot. Neesmu mierā sēdētājs.

Beāte izklāsta piemēru: "Tētis nopirka man rolleru. Pēc mēneša tas saplīsa. Tētis pats to izjauca, nopirka detaļas un salaboja." Raimonds turpina: "Globālais tīmeklis palīdz. Izlasīju, kā mēbeles salīmēt, kā flīzes jāliek. Kad mājas ārdurvis taisīju, padomu meistariem paprasīju. Kad man piešķīra invaliditāti, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas dokumentācijā bija rakstīts: "Atļauts darbs, kur nav nepieciešama labā roka." Vai kāds zina tādu darbu? Tomēr atzīšos – jaunībā labās rokas trūkumu pārdzīvot bija kaut kā vieglāk. Tagad gan reizēm sāku pukoties – vajag kaut ko pieskrūvēt, pieturēšanai būtu nepieciešama otra roka, bet man vajag ņemt trepītes! Tomēr man nekad nav domas kaut ko mest malā – āmuru, lāpstu. Jāuztraucas vienīgi par to, ka uzsēžas reizēm uz muguras tas mūsu mīļais, labais slinkums un tu nevari viņu nokratīt," sitot sev pa plecu, smej Raimonds Jargans un piebilst: "Patiesībā bez darba es nevaru dzīvot. Neesmu mierā sēdētājs." 

Līga stāsta tālāk: "Ar Raimondu strādājam vienā darbavietā – kokapstrādes uzņēmumā. Katrs gan darām savu darbu, bet citreiz aizeju pie Raimonda paskatīties, kā viņam klājas. Un kā cilvēks no malas redzu – viņš ir galvenais strādātājs, kurš skrien un dara, otrs tikai piepalīdz. Es jau Raimondam saku, lai ļauj arī citiem strādāt."

 

Latiņa ir nolikta
Par Loretas ieceri rakstīt pieteikuma vēstuli Latvijas lepnumam par tēti ģimenē nav zinājis neviens. "Es jau pirms kāda laika gribēju pieteikt tēti Latvijas lepnumam un šogad izlēmu to izdarīt. Es tiešām ar viņu lepojos, mans tētis to ir pelnījis. Arī tāpēc rakstīju, lai citiem tas būtu labs piemērs, kā nepadoties, strādāt un dzīvot," paskaidro Loreta.

Savukārt Raimondam tas bijis tāds pārsteigums, ka sākumā viņš nodomājis, ka kāds izjoko, un bargi apvaicājies par personas datu iegūšanas avotiem. Taču, kad aptvēris, ka šis nav joks un pieteikumu uzrakstījusi vecākā meita, tad gan acīs saskrējušas aizkustinājuma asaras.  

Vai tētis tiešām ir tavs labākais draugs, vaicāju Loretai, kura nu jau pati audzina mazuli. "Jā!" attrauc viņa un stāsta: "Man viņi abi – arī mamma – ir labākie draugi. Viņiem varu stāstīt visu. Citiem maniem vienaudžiem ir nosprausta neredzama robeža starp pašiem un vecākiem, bet mums tā nav. Mēs varam kopā atpūsties, un jau kopš vidusskolas laikiem visi pasākumi, arī ballītes kopā ar skolasbiedriem, noslēdzās mūsu mājās. Arī tagad, kad atbrauc mani ciemiņi, pie galda sēžam visi kopā."

Beāte gan atzīst, ka viņai ballītēm laika neatliekot – pēc mācībām Alūksnes Valsts ģimnāzijas 10. klasē viņai ir nodarbības basketbolā, Beāte iesaistījusies arī jaunsargos. "Mana māsa Beāte ir krietni mierīgāka nekā es, viņa ir mammas meita. Esmu nadzīga uz trakām idejām – tēva meita," Loreta smej.

Abas jaunās sievietes atzīst – jā, viņām ir stingrs tētis, kuram svarīgi, lai meitām mācībās un studijās būtu labas sekmes. "Man tas ir tikai palīdzējis," atzīst Loreta. "Viņām nav bijis sliktu atzīmju. Esmu nolicis latiņu – lai būtu labākas par mani... nu, desmit reižu. Taču viņām iet labi mācībās, viegli, nevis tā kā man savulaik skolā," stingri nosaka Raimonds. 

Šajā mājā skan smiekli, dzirkstī humors un virzītājspēks esot arī spītība, apvienota ar organisku nepieciešamību paveikt darbu labi.

Loreta, kura studē Vidzemes Augstskolā, gan atzīst: "Savulaik, pēc 9. klases, man ļoti gribējās prom no Alūksnes, kā daudziem jauniešiem. Taču, kad uz Valmieru aizbraucu studēt, kā man gribējās mājās! Tad tu saproti īstās vērtībās. Pat neraugoties uz to, ka mūsu ģimenē visi ir spuraini pēc rakstura. Alūksne jau ir skaista, pilsēta attīstās, tomēr, godīgi sakot, jauniešiem te, Alūksnē, ir maz izaugsmes iespēju. Daudzi cilvēki Alūksnē ir arī pesimistiski noskaņoti."

Ģimene ir pats galvenais dzīves pamats, uzskata Jargani. "Man vecāki ir paraugs tam, kādai jābūt sievietei ģimenē un kādam jābūt vīrietim – darītājam, kurš rūpējas par savu ģimeni," uzsver Loreta. Šajā mājā skan smiekli, dzirkstī humors un virzītājspēks esot arī spītība, apvienota ar organisku nepieciešamību paveikt darbu labi. "Es to arī meitām mācu. Ja darbiņš ir grūts, piemēram, kad zāle jāpļauj, nevajag to pļaujmašīnu ar dusmām stumt. Ir jāizdara labi. Tad pats paskatīsies uz paveikto un ap sirdi tā labi, priecīgi būs," uzskata Raimonds Jargans.

 

Latvijas lepnums 2017

  • Latvijas lepnuma kandidātus šogad varēja pieteikt līdz 1. oktobrim, aizpildot pieteikuma anketu portālos Diena.lv un skaties.lv, kā arī sūtot vēstules uz latvijaslepnums@dienasmediji.lv vai pa pastu, adrese: Latvijas lepnums, Andrejostas iela 23, Rīga, LV-1045
  • Šogad Latvijas lepnums notiek ar Rīgas brīvostas pārvaldes un VAS Latvijas dzelzceļš atbalstu.
  • Otrajos Ziemassvētkos Latvijas lepnuma 2017 godināšanas ceremoniju rādīs televīzijas kanālā TV3.
  • Citus Latvijas lepnuma stāstus var lasīt Diena.lv projekta sadaļā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti

2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti

2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti

2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti

2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti

2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti

2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti

Jaunumi

Vairāk Jaunumi