Kad gāju intervēt japāņu eksperimentālās animācijas režisori Maju Joneso, kas jūlija sākumā vadīja darbnīcu Gulbenes Mākslas skolā, to nezināju, tāpēc biju sagatavojis jautājumus par pasaulslaveno, augsti tehnoloģisko japāņu animāciju jeb _anime_. Tā vietā Joneso man priekšā nolika ar roku veidotu zīmējumiņu mazmazītiņu papīriņu sērijas.
«Ikreiz, kad ierodos no Japānas, man jautā - kuru anime esi taisījusi?» animatore smaidot stāsta. «Kad biju pusaudze, gribēju dabūt darbu tajā jomā, bet mani nepieņēma. Tagad man saka - laimīgā. Jo, esot anime, animāciju vari aizmirst.» Vidusskolā Joneso pazina tikai anime. Viņas veidotā pirmā filma bija anime kopija. Bet nu viņa vēlas būt rimpas - japāņu tradicionālās glezniecības virziena - daļa. «Viņi taisa dabiskas lietas, ļoti vienkāršas. Tas ir mazs sapnis, patiesībā - liela ambīcija.»
Labākie kadrētāji pasaulē?
Par saviem zīmējumiem Joneso saka: «Domāju, tā ir pasaulē mazākā vizualizāciju sērija.» Kāpēc zīmējumi tik mazi? «Japāņiem patīk mazas lietiņas,» viņa atbild. «Es sāku tā strādāt Vīnē 2006. gadā. Vēlējos taisīt filmu par Austriju, bet man pietrūka papīra. Esošo es sadalīju uz pusēm, lai sanāktu vairāk. Nebija arī studijas - tikai daži zīmuļi un fotoaparāts. Vīne bija vējaina. Ja es papīrīšus kaut kur noliktu, tie aizlidotu. Un tad es nolēmu tos sadalīt vēl mazākos gabaliņos un turēt ar roku kameras priekšā. Tas ir tik vienkārši, ka es to varu darīt visur.» Sevišķi viņai patīk zīmēt ar speciāliem, augstas klases japāņu marķieriem uz rīspapīra vai piezīmju blociņā, ļaujot pēc tam lapām ātri pāršķirties, vienlaikus to filmējot. Joneso ar datoru nezīmē nekad - pat tad, kad taisa televīzijas animāciju Japānā. «No manis pieprasa, lai es zīmējumus skenēju. Ja es zīmēju uz papīra, tas nav pilnīgi gluds, un viņiem tas nepatīk. Es esmu dinozaurs,» viņa iesmejas.
Joneso fokusā ir formas un krāsas. Viņa nerāda tiešus tēlus, bet vairāk cenšas paust jūtas un noskaņas. Tajā brīdī sarunu papildina ievērojamais animators Vladimirs Ļeščovs, kas uzaicinājis japāņu animatori uz Rīgu, piebilstot: «[Sergejs] Eizenšteins sacīja, ka Eiropā zīmē, kā redz, bet Japānā skatās uz kopainu un iztēlojas tikai galveno. Viņš teica, ka vislabāk kadru prot būvēt japāņi.»
Joneso bija patīkami pārsteigta, ka Gulbenes audzēkņi no viņas negaidīja tipisko anime. «Viņi par to nezināja daudz - tikai Pokemon. Prieks, ka audzēkņi vairāk ieinteresēti mākslā. Es lūdzu viņiem visiem kopā izveidot animācijas filmu, uzzīmējot ko tipisku no Gulbenes vai Latvijas. Tie bija cilvēki no astoņiem līdz divdesmit gadiem - ļoti ieinteresēti studenti, kas ļoti labi zīmēja.»
Lietām ir gars
Gribu tomēr uzdot arī kādus līdzpaņemtos jautājumus, kas izrādījušies lieki. Piemēram, kā attīstījās japāņu modernā anime? Kā izbijusi fane, Joneso zina atbildēt: «Osamu Tezuka, kurš radīja Astro Boy tēlu, ir japāņu mangas (komiksu) tēvs.» Tezuka, iespaidojoties no Disneja, gribējis taisīt japāņu animāciju televīzijai katru nedēļu. Taču pietrūcis naudas. Tezuku iešāvies prāta taisīt komiksu varoņu lelles, lai tās pārdotu un gūtu naudu budžetam. Šis piegājiens kļuva par modeli, un kopš tā laika visas animācijas filmas gūst budžetu no rotaļlietu kompānijām. «Tā anime vienmēr parādās jauni roboti, jo tie jāpārdod,» Joneso skaidro. Dažkārt animatori izmanto arī japāņu tradicionālos briesmoņus.
Taču Joneso un populārajai japāņu anime ir kopīga iezīme - nav daudz kustības, stopkadru, lai attēlotu figūras un momenta skaistumu. «Tas no kabuki - japāņu tradicionālā teātra,» norāda animatore. Kādēļ japāņu animācijā ir maz cilvēku, bet pārsvarā roboti. «Japāņi uzskata, ka visam ir gars - katrai lietai. Attiecīgi robotiem un lietām ir gars. Mēs varam mīlēt ne tikai cilvēkus, bet arī lietas.»