Sunīte bija pārbijusies, nosalusi un izsalkusi. Nākamās dienas rītā dzīvnieciņu uzrunāja mīļa balss. Sieviete klaidonīti aizveda uz Tukuma patversmi un nosauca par Mellenīti. Pēc trim dienām pasaulē nāca četri skaisti kucēni. Viena no viņiem bija Bille.
Fiksie pieņem lēmumu
Mana līdzdalība Billes liktenī ir nenozīmīga - pēc Tukuma patversmes vadītājas Simonas Grundules lūguma 21. decembra mājdzīvnieku lapā Dienā divpadsmit bārenīšu starpā ievietoju arī mazās Billes portretiņu. Tajā laikā Rīgā par citā saulē aizgājušo sešpadsmit gadu veco čivavu Pipariņu skuma Andris Ārgalis un viņa piecpadsmit gadu vecais mazdēls Leonards. Gluži bez dzīvniekiem māja nebija palikusi, taču Leonards saka: «Man ļoti pietrūka Pipariņa. Es ar viņu kopā izaugu, viņš bija daļa no manis.»
Torīt Andris, šķirstot avīzi, ieraudzīja Billes bildīti: «Kad Leonards pārnāca no skolas, teicu - redz, kāds sunītis! Mēs abi esam fiksie, nākamajā dienā zvanījām uz Tukumu, pa telefonu kāda kundze stingrā balsī atbildēja - lai braucot, tikai suni atdošot ar vienu noteikumu - mums viņa jāsterilizē. Tā nav problēma, jo man visi suņi ir sterilizēti. Abi bijām šausmīgi sadomājušies, uzreiz lēcām mašīnā un pēc četrdesmit minūtēm bijām Tukumā. Iepazināmies ar «bargo kundzi» patversmes vadītāju Simonu Grunduli, bet mazā princese Bille apbūra mūs ar pirmo acu uzmetienu. Pēc divām stundām atgriezāmies mājās ar mūsu ģimenes jauno kompanjonu. Ziemassvētkos aizsūtījām Simonai bildīti, kurā Bille ar Ziemassvētku vecīša cepuri galvā draiski pozē pie eglītes. Drīz sarūpēsim cienastu maisu patversmes suņiem un kaķiem un brauksim Simonai atrādīties.»
Kā sniegs uz galvas
Andris Ārgalis pret suņiem izturas ar cieņu un sapratni. Viņš atceras visus, arī savu pirmo suni, kuru sauca kaķa vārdā par Muri: «Es piedzimu 1944. gada 18. augustā, kad Ipiķiem, kas pie pašas Igaunijas robežas, pāri viens aiz otra gāja divi karaspēki. Bērnībā ganīju kolhoza govis, un Muris bija gudrs palīgs, govis viņu respektēja.»
Vēlāk Andris mācījās Naukšēnu tehnikumā un studēja Lauksaimniecības akadēmijā. Tolaik viņam mājdzīvnieku nebija. 1979. gadā Ārgaļu ģimene sāka dzīvot Siguldā, un mājās vienmēr bija suņi, kas parasti it kā paši atnāca,- vilki, rotveilers, taksis, arī kāds mežā atrasts piesiets, indēts un nenoindēts suns: «Kā cilvēki kaut ko tādu var izdarīt? Ar sunīti pa klīnikām vien dzīvojām, tomēr neizglābām, beigās viņu nācās iemidzināt.» Pašlaik Andra Ārgaļa mājā un viņa meitas Kristas - Leonarda mammas - mājā, kas atrodas blakus, dzīvo Čiepa, Sise un uz ielas atrastā ne pārāk mīlīgā sešus gadus vecā tīģerkrāsas kaķene Mince. 21. decembrī šim pulciņam kā sniegs uz galvas uzkrita no Tukuma atvestā Bille - maza, dzīvespriecīga būtne. Andris stāsta: «Mums bija sajūta, ka Bille te jau dzīvojusi. Viņa ierikšoja tā, it kā visus pazītu, uzreiz metās ar mūsējām spēlēties. Par laimi, allaž nīgrā kaķene viņu neņem nopietni. Līdz šai dienai mūsu dzīvnieki savā starpā nav kašķējušies. Bille šad tad rotaļājoties ieķer ar asajiem zobiņiem Sises mīkstajā ausī, tad lielā uzliek Billei ķepu un maigi piespiež pie zemes, sak - nu, sīkā, mazliet nomierinies!»
Andris Ārgalis savu mīlestību uz dzīvniekiem ieaudzinājis arī mazdēlā. Attiecības vai nu ir, vai to nav. Te tās ir. Patiesas un sirsnīgas. To nevar nepamanīt, vērojot, kā puisis maigi tur rokās Billi, samīļo Čiepu, bet Sise, uz dīvāna tikusi, laimīga iespiež purniņu Leonardam padusē. Saku, ka Čiepa tāda maza un paspūrusi suņu dāmīte. Leonards smej: «Sešu kucēnu metienā viņa bija vismazākā, tāpēc tika mums. Šī šķirne regulāri jāmazgā un jāfrizē. Kad pirmo reizi aizbraucām uz suņu frizētavu, Čiepa bija šausmīgi pārbijusies un raudāja pilnā balsī. Sunīša miera labad, paši viņu tagad mazgājam un frizējam.»
Kā Leonardam patīk Bille? Puisis pasmaida: «Pipariņš bija mans mīlulis. Kad nomira, palika tukšums. Piekrītu opim, ka skumjas par aizgājušu dzīvnieku var ārstēt, tikai paņemot vietā citu. Man nebija svarīgs suņa lielums vai šķirne, galvenais, lai ir mīļš, un Billē mīlestības ir pārpārēm. Kad nāku no skolas, viņa raud un priecājas, it kā es mūžību mājās nebūtu bijis. Tagad cenšamies viņu pieradināt pie abām mājām, lai Bille, ciemojoties pie opja, mazāk izjustu manu prombūtni, kad aizbraucu uz sacensībām (Leonards spēlē basketbolu - red.).»
Bille strauji stiepjas nevis augstumā, bet garumā. Andris Ārgalis smej: «Pie Billes daudz piestrādājām - otrajā dienā aizvedām viņu pie veterinārārsta tepat Codes ielā, lai viss būtu kārtībā - čips, vakcīnas, ES pase. Toreiz dakteris teica, ka Bille ir smuks jauktenītis ar labu veselību un līdzsvarotu psihi. Atkārtotā vizītē bijām pavisam nesen, un dakteris kasīja pakausi - Billē sajaucies tik daudz visa kā. Gala rezultātu viņš neņemoties prognozēt. Interesanti gan, kas mums dienās izaugs?»
Fotografējoties Bille ieņem vietu centrā starp mājiniekiem. Protams, vislabāk viņa jūtas, Leonardam klēpī sēžot.