«Taču negribējās būt savās acīs muldētājam, kas neko nav izdarījis,» nosaka Guntars. Kopš augusta viņi ir seši, ģimenei pievienojies Daniēls (4). Latvijā šogad ir «rekorddaudz» adoptēto bērnu, taču diemžēl nemazinās problēmas, ar ko jārēķinās adoptētājiem.
106 bērni tepat Latvijā šogad adoptēti līdz novembrim, pērn adoptēts bija vien 81 bērns. Tomēr Labklājības ministrija (LM) saka: vairāk nekā 1200 bērnu Latvijā vēl ir adoptējami. Tiek norādīts uz pozitīvu tendenci - salīdzinot šā gada datus ar 2010. gada skaitļiem, redzams, ka nedaudz vairāk adoptē bērnus vecumā no trim līdz septiņiem gadiem, kas ir priecējoši, zinot, ka pieprasītākie parasti ir pavisam mazie bērni. Adopcija pēdējās nedēļās ienākusi arī televizoros - LM informatīvā kampaņā atgādina, ka arī viens vecāks var adoptēt bērnus, adoptēt arī vairākus bērnus - brāļus un māsas. Tomēr adoptētāji ļoti vēlētos, lai LM arī palīdzētu adoptētājiem - risinātu problēmas, piemēram, apmācību un atbalsta sistēmas trūkumu.
Likās - mājas bērns
Meluškānu ģimene lēmumu par adopciju pieņēma šā gada sākumā - pieteicās bāriņtiesā un sāka kārtot dokumentus. «Gandrīz grūtākais bija saņemties un aizbraukt uz Tvaika ielu, lai paņemtu psihiatra un narkologa izziņas, jo tā ir drūma vieta,» atminas Sindija. Procedūra līdz adoptētāja statusa iegūšanai ilgusi apmēram pusgadu un nebija sarežģīta. Meluškāni sākotnēji bija domājuši adoptēt 5-10 gadus vecu puiku bez ievērojamām veselības problēmām. «Likās - būs svētīgāks darbs, ja paņemsim lielu bērnu, jo lielos jau parasti neņem,» paskaidro Sindija. Taču izrādījies, ka tādi lieli nemaz nav pieejami - vai nu juridiski nebrīvi, vai ar veselības problēmām, vai kopā ar brāļiem vai māsām. Sešus mēnešus ilgā procedūra tagad liekas atbilstošs laiks. «Ļauj nobriest. Lai cilvēks apzinīgi pasaka galavārdu. Arī gatavojoties bērna dzimšanai, tu taču lasi informāciju,» saka Sindija un piebilst - ļoti noderīgi būtu mācību kursi, lai adoptētāji zinātu, kam būt gataviem.
Kad ministrijā iepazinās ar potenciālo adoptējamo lietām, četrgadīgo Daniēlu Meluškāni ievērojuši uzreiz. «Atšķirībā no divām citām lietām bildē bija redzams smaidīgs puika ar dzīvespriecīgu seju, apaļiem vaigiem. Likās, ka ne no šīs «nodaļas» - kā mājas bērns,» saka Sindija. Izrādījās - puika pēdējos trīs gadus dzīvojis audžuģimenē, nevis bērnunamā. Puisēnu no ģimenes izņēma gada vecumā, taču tikai četru gadu vecumā viņš kļuva juridiski brīvs adopcijai. Guntars te uzreiz norāda - nepieļaujami, ka arī bērnunamos bērnus «marinē».
Ar darbu grūti savienot
Audžuvecāki, gados vecāki cilvēki, nebija domājuši adoptēt Daniēlu, apzinoties savu vecumu. «Viņi ar sirdi audzināja,» saka Sindija. Daniēlam Meluškāni bija jau trešie iespējamie vecāki, kas bija atbraukuši ar viņu iepazīties. Meluškāni pieņēma lēmumu tajā pašā dienā, un trešajā dienā visi kopā brauca mājās. Daniēls viņus pieņēmis no pirmās dienas. Pašlaik ģimenei ir tā sauktais pirmsadopcijas periods, kas ilgst līdz pusgadam līdz izšķirošajam tiesas lēmumam, kurš padarīs Meluškānus par īstiem Daniēla vecākiem. Abas Meluškānu meitas - Anna (5) un Grieta (4) - ir mierīga rakstura, taču līdz ar Daniēla ienākšanu mājas dzīve kļuvusi aktīvāka. Sindija tagad bieži strādā mājās un ar samazinātu slodzi, saņemot atlīdzību par adoptējamā bērna aprūpi - 35 latus - un ģimenes valsts pabalstu - 8 latus - par Daniēlu. Par mazu bērnu adoptēšanu Guntars uzreiz saka: «Man personiski liekas, ka normāliem cilvēkiem to izdarīt ir gandrīz neiespējami. Ja mums būtu darbs, ko nevar savienot ar bērna adopciju, es nezinu, kā.» Viņš nesaprot, kāpēc adoptētājiem nevar piešķirt gadu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu ar visu māmiņalgu. Aukli ņemt tikko ģimenē ienākušam bērnam taču nebūtu normāli. «Vismaz gadu vecāki bērnam ir akūti nepieciešami,» viņš saka.
LM pārstāve Liene Užule norāda, ka šis jautājums diskutēts arī 10. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, vienojoties, ka risinājums šim jautājumam ir paaugstināt atlīdzības apmēru par adoptējama bērna aprūpi, kas patlaban ir 35 lati, un to varētu arīdzan izmaksāt tādā pašā apmērā kā vecāku pabalstu. Tiesa, jautājumu nevarētu risināt ātrāk par 2014. gadu.
Adoptētāji lūdz palīdzēt
«Ministrija aicina pieteikties adoptētājus, taču nerisina aktuālās problēmas,» saka Inese Fecere, adoptētāju un aizbildņu organizācijas Azote valdes locekle, kas adoptējusi divus mazus bērnus. I. Fecere paskaidro - bērni, kas nākuši no ārpusģimenes aprūpes, ir ļoti sāpināti. Bērns nevēlas veidot attiecības, saikni ar jaunajiem vecākiem, noslēdzas, dzīvo it kā savā pasaulē, viņam trūkst empātijas pret citiem. Var būt, ka bērns ir grūti kontrolējams, viņam nav nekādu aizliegumu vai normu. Ļoti iespējams, piemēram, ka piecus gadus veca bērna fiziskā un intelektuālā attīstība atbilst viņa vecumam, taču emocionālā iestrēgusi divu gadu vecumā. Visgrūtāk veidot saikni ar bērnu, saka I. Fecere. Tāpēc adoptētāji būtu rūpīgi jāsagatavo, viņiem nepieciešama apmācība, kā arī jābūt nodrošinātai atbalsta sistēmai - gan pieejamām speciālista konsultācijām, gan arī iespējai neatkarīgi no bērna vecuma vienu gadu būt kopā ar bērnu, esot apmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā.
I. Fecere arī norāda - jācenšas panākt, lai bērnus līdz trīs gadu vecumam vispār neievietotu bērnunamos, bet gan ģimenē. Turklāt tai nav obligāti jābūt audžuģimenei, I. Fecere par atbilstošāku formu uzskata aizbildnību, jo audžuģimenes nav bērna likumiskais pārstāvis, līdz ar to ir ierobežotas savās iespējās aizstāvēt bērna intereses. LM norāda: tiesību akti jau patlaban paredz, ka bērnam prioritāri ir jānodrošina iespēja ārpusģimenes aprūpes laiku pavadīt ģimeniskā vidē - aizbildnībā vai audžuģimenē, nevis bērnu aprūpes iestādē. Diemžēl šo principu ne visas pašvaldības vēlas ievērot, «tāpēc ministrija turpinās darbu ar pašvaldībām, lai šo situāciju uzlabotu,» saka L. Užule. LM arī atbalstot, ka adoptētājiem vajadzīgas apmācības, taču diemžēl budžeta konsolidācijas apstākļos tādas varētu ieviest ne agrāk par 2014. gadu. Līdz tam LM varētu izstrādāt mācību programmu un to aprobēt, kam arīdzan būs nepieciešami papildu līdzekļi.