Pa izkausēta metāla laiku
Ogriņa otrais krājums tiecas radīt iespaidu, ka ir pirmās grāmatas tiešs turpinājums - izvēlēts tas pats grāmatas formāts, grāmatas krāsa atkal ir melna, tās apjoms un arī autora dzejošanas stils ir līdzīgs. Tomēr, dziļāk ielasoties, pārmaiņas ir jūtamas - dzeja kļuvusi mazliet cilvēcīgāka, tās asociācijas vieglāk uztveramas un izjūtamas.
Šķiet, Ogriņa dzeja rodas absolūti intuitīvā ceļā, pēkšņu impulsu rezultātā virknējot frāzes, kas tobrīd izsaka autora nemierīgo garastāvokli un kas veiksmes gadījumā spēj iekairināt arī lasītāja iztēli, bet vienlīdz iespējams ir variants, ka tās neko daudz neizteiks. Diez vai Ogriņš pats apzinās, kuras rindas «nostrādā» un kuras ne, tāpēc lasītājam, atšķirot jaunu lappusi, atliek tikai cerēt, ka tajā atradīsies kaut kas pievilcīgs.
Kopējā Ogriņa dzejas noskaņa ir tumša un draudīga. Viņa pantu fragmentārais, nejaušais raksturs nekad neļauj iedziļināties, kāpēc tad pasaule ir tik drūma un kāpēc dzejas varonim visu laiku uzmācas reliģiski ietonētas vīzijas ar noslieci uz infernāliem motīviem. Viens no nekomfortablās pašsajūtas cēloņiem, domājams, ir arī nespēja paskatīties no malas uz savām mokām - tā vietā nemitīgi tiek uzburtas negatīvi ietonētas ainas, un, ja Dievs un velns kaut kur parādās blakus, tad pēdējais Ogriņā allaž rezonē spēcīgāk: «dievam ir vaska krītiņu spārni/velnam pa sliedēm klaudzoši riteņi» (32. lpp.).
Lai arī krājumam piemīt tie paši trūkumi, kas pirmajai grāmatai (pārāk liels apjoms, zināma poētikas vienveidība, irdena dzejas kompozīcija, kur spriegas, interesantas rindas mijas ar buksējošām), Ogriņa murgainajās vīzijās dažbrīd parādās visai iespaidīgas un saistošas ainas, piemēram, šāds arheoloģisks eksperiments: «tavā atvilktnē ir vēl viena atvilktne un vēl viena/un vēl viena un tā bez gala/pirmajās mēs atrodam pavalkātas drēbes/tālāk senas krama šķiltavas/nākošajā mūžīgi sprakšķošu ugunskuru/dainu skapi/ko ievērojot šeit valdošos likumus/mēs atstāsim nevirinātu» (39. lpp.).
Šādas pasāžas, kur līdzās murgainajai intuīcijai pieslēdzas arī racionāli atšifrējama tēlu secība, izrauj lasītāju no mēnessērdzīgās nolemtības un vismaz uz brīdi atsvaidzina nomākto skatu uz pasauli. Pāris vietās krājumā pavīd pat kaut kas līdzīgs ironijai, piemēram, kad dzejas varonis, klausīdamies mūžīgi skanošajā biroja radio, sāk izmisīgi dungot Dāmu popa hita Varbūt rīt piedziedājumu.
Šķiet, salīdzinājumā ar debijas krājumu Ogriņa dzejā ir augusi sevis apzināšanās, sava dzejas varoņa dziļāka iepazīšana. To pauž vairāki tēli, kas norāda uz atkārtošanos un variēšanos, gan daudzās atvilktnes iepriekš minētajā citātā, gan krājuma nosaukums - šīs dzejas varonis apzinās, ka mokošam murgam var sekot tikai nākamais mokošais murgs, un šī apziņa padara viņa eksistenci vēl nogurdinošāku: «es kustos pa izkausēta metāla laiku» (58. lpp.), viņš saka, un tas šķiet skumji, lai ko arī nozīmētu.
Ja nav ko teikt
Gaiķu Māris, kas pirmā krājuma iznākšanas laikā labprāt uzsvēra savu interesi par hipiju subkultūru, arī otrajā krājumā paliek visai bezmērķīgs novērotājs un rezonētājs, tikai, atšķirībā no Ogriņa, viņa dzīves izjūta ir daudz komfortablāka - lai gan vairākos dzejoļos ieskanas dramatiski motīvi, tie ātri tiek neitralizēti un aizmiglojas ar citām, bezrūpīgām ainiņām: «ar jums labprāt kādā kaujā es kristu/un pudeli vīna vienīgo atmiņā savā/par jums tad iztukšotu» (33.lpp), viņš omulīgi sola.
Grāmatas sākuma daļā gan vairākos dzejoļos parādās nāves, asiņu un izmisīgu kustību tēli, taču tie izskan abstrakti, gluži kā nodevas kādai mūžīgās jaunības koncepcijai, kurai piedien raudāt, kliegt un griezt vēnas. Arī astoņu dzejoļu cikls Teksti blūza mūziklam, kas noslēdzas ar iespaidīgi iecerētu, bezmaz vai pašupurēšanās ainu, īsti nesummē visus izkliestos tēlus, tāpēc amerikāņu mūzikas iedvesmotā darba jēga netiek atklāta. Kā jau īstam hipijam pieklājas, Gaiķu Māris dzejoļos piemin Masačūsetsu, Misisipi, Luiziānu - latviešu divdesmito un trīsdesmito gadu izsapņotā eksotiskuma meklējumi turpinās, tikai nevis Āzijā, bet Amerikā.
Gaiķu Māra (tāpat kā Ogriņa) dzejoļus lasot, rodas iespaids, ka tie rakstīti ar vieglu roku un pēc uzrakstīšanas nav daudz pārlasīti. Konceptuāls svars dažādām drukas kļūdām ir vienā tekstā, kura noslēgumā teikts: «raxtkļuudas nelabošu speciaali» (25. lpp.), taču citas paviršības un negludumus attaisnot jau ir grūtāk. Tas vairākos tekstos iet roku rokā ar pasalkanu lirismu un laiski hedonisku laika pavadīšanu, kas šķiet šī dzejas varoņa galvenā nodarbe. Grāmatas noslēguma dzejolī teikts: «nē nu labi paskatīsimies vēl kādu brīdi/papļāpāsim tāpat tepat tad redzēs kas būs/iespējams apmāksies prātiņš un sanāks /divsimts gramu jeb cik tagad karogs maksā par rindu?» (62. lpp.).
Spriežot pēc dzejoļiem, grāmatas nosaukums ir ultimāts: «dodiet man ēst, jo es esmu dzejnieks, un, ja mani pabarosiet, tad es lasīšu jums savus dzejoļus par to, ka es gribu ēst, iedzert un patusēt». Hipiju stils, dzīve kā mākslas darbs, mūžīgs reibums un mīla. Un šādā sakarā rinda «ir vieglāk rakstīt tad ja nav ko teikt» vairs nešķiet tikai retorisks žests, bet gan Gaiķu Māra dzejas programma.
Glīti izdotajā krājumā ievietota suģestējoša Antas Pences ilustrācija - baltas, mazas pērlītes, kas uz melna fona izliktas Rīgas centra kartes kontūrās. Varam iedomāties, ka māksliniece ir pārbaudījusi katru rīdzinieku, kas dzīvo badā un trūkumā, piestiprinājusi tam sensoru un visus attēlojusi savā naksnīgajā izsalkušo kartē. Mēs dzīvojam laikā, kad labi paēst nav pašsaprotama lieta visiem Latvijas iedzīvotājiem, nerunājot par citu pasaules daļu ļaudīm. Ja par to iedomājamies kaut uz brīdi, tad šādi «gribu ēst» pieprasījumi šķiet infantili un krājumā bieži pieminētā dzejnieka vārda necienīgi. Vienīgā atbilde būtu: ej strādāt, sasodītais hipij, tad dabūsi ēst!