Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Izmainīsim vēsturi

To, ka šī ir postdramatiska izrāde, Valtera Sīļa izrādes Leģionāri aktieri paziņo, šķiet, trešajā minūtē. Daži zālē iespurdzas. Tomēr īsais teikums, manuprāt, ir veselas poēmas vērts, jo izrādei patiesi izdodas uzbūvēt tiltu starp skatītājiem un aktieriem. Ne tikai tāpēc, ka skatītājus lūdz līdzdarboties. Tāpēc, ka pārsteidzošā kārtā nepamet sajūta, ka visi kopā virzāmies pretim kaut kam nezināmam. V. Sīlis ne tikai principiāli runā par latviešiem sāpīgu notikumu, bet arī uzbur teātra brīnumu - paver vaļā vēsturi un, piemiedzis aci, jautā: nu, ko izmainīsim?

Festivālu politika

Latvijā, kur vēsture ar maziem izņēmumiem tiecas tikt radikalizēta, V. Sīļa izrādes līdzinājušās svaiga gaisa malkam. Leģionāri nav izņēmums. Diskusija ar kaušanos, kā saka ĢIT (Ģertrūdes ielas teātris), jeb divu talantīgu aktieru Kārļa Krūmiņa un Karla Almsa teatrāli asprātīgi izspēlētā vēstures rekonstrukcija stāsta par samērā maz zināmu (jo politiskajās diskusijās neizmantotu) vēstures faktu. 1945. gadā Zviedrija izdeva internētos latviešu izcelsmes leģionārus PSRS. Ņemot vērā tālāko, šī nav epizode, kuru otrpus Baltijas jūrai labprāt atceras. Latvijā to uztver kā nodevību. Zviedrija, šķiet, labprātāk redz sevi pavirša vientieša lomā, kurš demokrātijas un ētikas principus pārkāpj nejaušības, nevis racionālu apsvērumu dēļ. Leģionāri rāda veselīgi cinisku vidusceļu - izmantotie dokumentu atreferējumi zīmē neizlēmīgas mīņāšanās ainu, valsts aparātam negribot atteikties no pragmatiska izdevīguma, vienlaikus nespējot samierināties, ka tā labad drusku jāsasmērē rokas. Tā teikt, mēģinājumu sēdēt uz diviem krēsliem un neērtības sajūtu, kad tomēr jāizvēlas viens.

Ja Leģionārus uzskata par politisku izrādi, īstais skatītājs ir zviedri, jo iestudējums divdomīgi kontrastē ar viņu gaišo paštēlu. Latvijā, ja kaut mazliet interesējaties par vēsturi, te nekā jauna, turklāt spēle jau īstenībā ir uz vieniem vārtiem - notiekošā katalizatora - leģionāru - pozīcija pēc būtības ne mirkli netiek apšaubīta. Droši vien iestudējot vērā ņemti Skandināvijas skatītāji, jo izrāde, kas ir sadarbības projekts ar zviedru Turteatern un somu Kokoteatteri, veidota t. s. festivāla formātā. Ievas Kauliņas scenogrāfiskais risinājums apmierinās ar pāris krēsliem, galdu, plauktu. Vienīgais efekts - strīdnieku karogu saattiecinājums: Latvijas sarkanbaltsarkanais uz kāškrusta fona iepretim zviedru krustam sirpja un āmura paēnā.

Izrāde iestudēta angļu valodā, kaut sarežģītākie teksti tiek runāti latviski. Skan arī zviedru un kropļota vācu valoda. Festivāliem gudri, Latvijā - trūkums, jo valodu zinātāju mums ir stipri mazāk, nekā ierasts domāt. Bet skatīties tomēr vajag, jo V. Sīļa izrāde, manuprāt, ir savā vietā tieši šai pusē. Stokholmā Leģionāri būtu shematiska politiska izrāde par liekulību. Rīgā materiāls izspēlējas daudzslāņaināk.

Antuanetes faktors

Visvairāk Leģionāros man patīk izrādes dramaturģiskā struktūra. Tas, kā autoru kolektīvs K. Alms, I. Kauliņa, K. Krūmiņš, V. Sīlis sajutuši ritmu un prot ar to spēlēties. Tas, ka izrāde, ja to uzskatām par leģionāru stāstu, īstenībā ir vai nu epilogs, vai prologs, nevis pats notikums. Atmosfēra ir neatkārtojama - silta, atvērta, uzticību raisoša. Vienlaikus tēma nav vienkāršota. Mēs atrodamies pelēkajā zonā, kurā viss var notikt. Un uz brīdi var pat piemirsties, ka ir jau noticis.

Leģionāri lielā mērā atkarīgi no skatītāja zināšanām. Prātā nāk epizode, ko draugi stāstīja pēc kostīmfilmas par Mariju Antuanti noskatīšanās: kompānija sastrīdējusies, jo daļa nebija pārliecināmi, ka karalienei vēlāk nocirta galvu. Leģionāriem var draudēt līdzīgs liktenis - dzird, ka daļa skatītāju tos uzskatot par jautriem. Jautri Leģionāri, protams, nav, kaut tiešām ir asprātīgi. Bet izrādes komplekso uzbūvi un humāno dabu īsti var novērtēt, ja zināt, kas notika pirms un pēc izrādē apskatītajiem notikumiem,un ka cauri smiekliem te mirdz asaras.

Izrāde, protams, liek domāt par nelaimīgu cilvēku dramatiskajiem likteņiem, par vēsturi, traģēdijām. Bet vēl Leģionāri liek iedomāties par to, ka jautājums par robežu starp ētisku un praktisku rīcību ir universāls. Un, iespējams, liela daļa latviešu, ja lomas būtu mainītas, ne aci nepamirkšķinājuši balsotu «par». Mēs esam latvieši, leģionāri ir mūsējie, tāpēc izrādē improvizētā balsojumā par viņu izdošanu PSRS zāle balso «pret». Uz mirkli pārņem sajūta, ka skatītāji tic savas balss spēkam. «Gribat mainīt vēsturi?» pasmaidot jautā K. Krūmiņš. Tur jau tas jaukums, ka uz mirkli gribam gan. Teātris

Bez nosaukuma

Kur, kad: Ģertrūdes ielas teātris, 101a (pagalma māja). Nākamās izrādes no 24 līdz 27. novembrim.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Salcevičs tuvu kārotajam(7)

Pirms nepilnām divām nedēļām no Jēkabpils pienāca ziņa, ka bijušā pilsētas vadītāja Leonīda Salceviča vadīto Jēkabpils reģionālo partiju (JRP) atstājis deputāts Edgars Lamba. Tobrīd šķita, ka biju...

Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018

Jaunumi

Vairāk Jaunumi

Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena

Citi

Vairāk Citi

Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne

Latvijā

Vairāk Latvijā

Velo Diena

Vairāk Velo Diena

Pasaulē

Vairāk Pasaulē

Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts

Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena

Viedokļi

Vairāk Viedokļi

Sports

Vairāk Sports

Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija

Sirdsmāsiņas

Vairāk Sirdsmāsiņas

Citi

Vairāk Citi

KDi

Vairāk KDi

SestDiena

Vairāk SestDiena

Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā

Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena

Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena

Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums

Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils

Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā

Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms

Izklaide

Vairāk Izklaide

Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?