Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Marta Staņa nebija nekāda meitenīte

Tā bija mana griba, ka izstāde jāiznes ārā. Lai paplašinātu saites. Lai teātra cilvēki atnāktu uz laikmetīgās mākslas galeriju un otrādi. Uz teātri jāiet skatīties pašu ēku. Bet visu history - to var nākt skatīties te, - par izstādi Aiz priekškara. Marta Staņa saka izstādes kuratore un arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte.

Dailes teātra 90. jubilejas programmā līdz 12. decembrim tā skatāma _kim?_ Spīķeros Maskavas 12/1. Izstādi kuratore Ieva Zībārte veidojusi kopā arhitektu Mārtiņu Pīlēnu un grafikas dizaineru Edgaru Zvirgzdiņu, «salaužot» _kim?_ «balto kārbu» un citējot arhitektes stilu arī telpiski - ekspozīcijas pasniegumā. Ar vizuāli verbālu kritiku par nozīmīgākajiem Staņas darbiem izstādē piedalās arī arhitektu biroji _MARK arhitekti, MADE arhitekti, Jaunromāns un Ābele_ un NRJA_._ Blakustelpā, apsēžoties uz Dailes teātra foajē pufiem, kontekstu var stiprināt ar aizraujošiem sižetiem no 60. gadu dokumentālajām filmām un kinožurnāliem par 50. un 60. gadu arhitektūru un dizainu Latvijā.

Intervijas sākums notika izstādes tapšanas brīdī. Klaudzot āmuriem, kuratore iepazīstināja ar ideju un telpām: «Sākot ar lielajām arhitektūras lietām, kā Centrālā dzelzceļa stacija un Dailes teātris, līdz Dzintara smaržu pudelītēm un radioaparātiem.»

Ieva Zībārte: Staņas mantojums ir ļoti milzīgs. Viņa bijusi ļoti ražīga. Lai iekļautos termiņos, bija jāskatās, ko mēs rādām. Ķēros tam visam klāt ļoti nopietni. Finālā palikām pie idejas, ka rādām viņas konkursu idejas un eksperimentālos darbus. Tieši 60. gados viņa radoši ļoti kulminēja.

Šie darbi agrāk bijuši izstādīti?

Jā. Taču es domāju, ka šie darbi nekad nav bijuši tik ļoti analizēti. Katram Staņas darbam tiek piedāvāta kritika no trim viedokļiem. Viens ir mans redzējums, kā es viņu pasniedzu. Otrs - šajos plauktos būs kritika no tā laika preses. Varēs apskatīties, kā darbs vai problemātika vērtēta 60. gados. Vēl piedalās četri arhitektu biroji - katrs Staņas darbam piedāvā vizuāli verbālu kritiku. Piemēram, birojs MARK ir paņēmis Staņas koncertzāli Jelgavā un vizualizējis, it kā tas būtu mūsdienu projekts. Var paskatīties, ar ko tas vispār atšķiras no tā, ko taisa mūsdienās. Man kā arhitektūras kritiķei bija ļoti interesanti. Faktiski šī būs izstāde par arhitektūras kritiku 50. un 60. gados. Pārsteidzošs bija atklājums, ka tajā laikā par arhitektūru rakstīts ļoti daudz. Vairāk nekā tagad. Ļoti daudz praktizējošo arhitektu bijuši arī arhitektūras kritiķi. Absolūti visi viņi bija vīrieši. No 500-600 rakstiem neesmu sastapusies ne ar vienu sieviešu uzvārdu arhitektūras kritikā tajā laikā. Tev jau arī kā teātra kritiķei tas ir zināms, bieži mums pārmet kaut kādas emocijas, ka mēs sakām «man patīk» vai «šitas man nepatikās». Bet šīs arhitektūras kritikas ir pilnas ar šādām lietām. Tā sauktie profesionāļi vīrieši tieši tāpat atļāvušies teikt: «Man patikās stikls», «man patikās betons» (smejas). Šī noteikti ir izstāde tiem cilvēkiem, kuriem patīk lasīt. Te būs diezgan daudz ko palasīt. Varētu jautāt, kāpēc tas viss jāliek izstādē, varētu uzrakstīt grāmatā. Jā, grāmata varbūt drīzumā būs. Tik un tā man gribējās rakstisko vārdu parādīt. Kritikas reizēm ir pat komiskas.

Ko tā laika kritika varēja atļauties? Cik liels bija ideoloģiskais spiediens?

Samērā brīva. Tika kritizēts ļoti daudz kas. Arī padomju celtniecības metodes, termiņu neievērošana. Es neko nezinu par cenzūru. Neesmu pētījusi tieši to, kas netika publicēts. Bet tas, kas tika publicēts, - tie bija ļoti dažādi viedokļi. Neko sliktu nevar teikt. Diezgan analogi mūslaikiem.

Kādā griezumā tu savas izstādes kontekstā runā par feminismu, kas tiek pieteikta kā viena no tēmām?

No sākuma es nemaz tā nebiju domājusi, bet pēdējā laikā gan dažādos portālos, gan presē parādās autoru vīriešu kultūras procesu kritiķu raksti, kuros nezin kāpēc tiek uzbrukts «meitenītēm» un sievietēm, kas «palīdz» un ir «centīgas», «čaklas». Tas mani kaut kādā veidā aizskāra. Arī Marta Staņa bija sieviete, un viņa strādāja pēc ļoti vīrišķīgiem principiem. Katrā ziņā šie uzbraukumi «meitenītēm» mani ļoti personiski uzrunāja. Man likās, ka gribu parādīt to sievišķīgo spēku un varēšanu, kas galīgi nemaz nav histērija vai kas tamlīdzīgs, bet kas var būt ļoti konstruktīvs un ļoti spēcīgs ierocis. Šajā ziņā es mazliet konfrontēju Staņas ārkārtīgi vīrišķīgo pieeju. Piemēram, jau pieminētajā Jelgavas estrādes oriģinālplanšetē redzam, kā viņa ar plašiem, spēcīgiem vilcieniem salikusi kopā griezumu un plānu. Ir jābūt asam matemātiskam prātam, lai to izdarītu. Konfrontēju viņas ārkārtīgi vīrišķīgo profesionālo darbību ar šīm absolūti sievišķīgajām vīriešu kritikām «man patikās betons» un «man patikās stikls». Interesanti, ka izstāde beigās izvērtās pilnīgi citādi. No sākuma es domāju - būs retrospekcijas izstāde, visu tā smuki salikšu, bet sanāca viss šis.

Kāpēc tomēr Marta Staņa latviešu kultūrā ir tik maz zināma?

Jā, tā ir. Es domāju, ka tikpat maz zināms plašākām masām ir arī Modris Ģelzis vai Oļģerts Ostenbergs, vai jebkurš cits modernisma arhitekts Latvijā. Vispār 50. gadi ir maz zināmi. Liekas, tam vajadzētu būt labi zināmam periodam, jo daudzi cilvēki tajā laikā ir dzīvojuši, bet patiesībā neviens nav pētījis. Saskāros ar problēmu, ka īsti nav ko palasīt par šo laiku. Ir vai nu tajos laikos izdotās grāmatas, vai trimdas pētījumi, kas ir pilnīgi kaut kas cits. Jaunu pētījumu nav. Viens no spēcīgākajiem iespaidiem, kas man bija ļoti nozīmīgs norāžu avots, bija Tonija Džada Pēc kara. Par Eiropas vēsturi pēc 1945. gada. Šādu pētījumu ir diezgan maz. Kaut gan ir fragmenti. Neatceros autoru, bet no Latvijas vēsturnieku izdevumiem atradu pētījumu par ārzemju publikācijām žurnālā Zvaigzne 50. gados. Tur bija ļoti, ļoti smalki izpētīts, cik daudz rakstu, par kurām valstīm. Tas sakrita arī ar manām pārdomām, kas radās sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku, pētot presi, - cik ļoti, ļoti daudz tomēr rakstīja par arhitektūru, mākslu un dizainu. Arī par rietumu, ne tikai sociālistisko valstu mākslu. Kāpēc Marta Staņa ir tik maz zināma? Tāpēc, ka tas laiks ir pārāk tuvu, lai būtu pētīts. Tad, kad Latvija atguva neatkarību, ko tad metās pētīt, kas interesēja? Jūgendstils un nacionālā romantisma arhitekti, kas bija ne nu aizliegti, bet par viņiem vispār nerunāja. Tagad tas tā kā būtu nosegts, un parādās vieta jauniem, interesantiem pētījumiem. Ne jau es viena interesējos par šo periodu. Arvien vairāk apkārt ir mākslas projekti, kas skar 50.-60. gadus. Arī Eiropā un ASV ir ļoti izteikta interese par modernisma arhitektūru. Tā tagad ir topa lieta. Man tas sanāca pilnīgi nejauši. Tas nebija tā, ka es meklēju topa lietu, par kuru interesēties. Interese par Staņu man ir saistīta ar mūsu kopīgo darbošanos Dienā. Kultūras nodaļai intervēju latviešu izcelsmes austrāliešu arhitektu Andreju Andersonu. Mēs runājām par pasaules un Latvijas arhitektūru, viņš man norādīja, ka mums ir unikāla, leģendāra persona Staņa. Tad es par to padomāju divreiz. Kopš tā laika pagājuši kādi desmit gadi, mazliet mazāk, man tā interese lēnām ar kulmināciju un atslābuma periodiem bijusi uzturēta, un faktiski šis Dailes teātra piedāvājums nāca īstajā laikā.

Zināms, ka Staņa bija savam laikam izteikti novatoriska un eksperimentāla. Cik daudz viņai padomju apstākļos bija iespējams realizēt savas idejas? Vai ir pamats viņu saukt par traģisku radošo personību, kas nepiedzima īstajā laikā?

Lielākā daļa viņas ideju, konkursa projektu nav realizēta. Dažos gadījumos viņai bija otrā vai trešā vieta. Interesanti, ka viņa projektēja tajās pašās problēmzonās, kas mums ir arī tagad. Piemēram, Strēlnieku laukums. Bija daudzi konkursi jau no 40. gadiem, un vēl joprojām tā vieta Rīgā nav atrisināta. Pati zini, kādi bija padomju laiki - idejas bija, bet realizācija izvērtās švaki. Dailes teātri arī ilgi cēla. Celtniecības kvalitāte bija slikta.

Vai Staņa varētu būt pasaules klases vārds, ja ne šis padomju murgs?

Es domāju - noteikti. Absolūti. Ir pilnīgi skaidri redzams darbos un laikabiedru atmiņās, tomēr gribētu akcentēt, ka tieši darbos, jo atcerēties jau var nezin ko, ka viņai piemīt ļoti spēcīga disciplīna - savu ideju viņa ir spējīga ne tikai pieteikt, bet arī tehniski iznest. Nav liekvārdības, kas raksturīgi ģēnijiem. Tīra skaņa. Lai gan, vērtējot kā kritiķei, ir jau redzamas modernisma atsauces. Viņa tomēr lieto elementus, kurus pirms desmit gadiem izmantojuši vadošie amerikāņu modernisti. Nobīde laikā, protams, ir. Dzīvošana aiz dzelzs priekškara iespaidu ir atstājusi. Bet daži darbi ir absolūti unikāli, tīri viņas. Domāju, ja dzīve Latvijā būtu veidojusies citādi, mums būtu stārkitekts.

Minēsi kādu konkrētu piemēru?

Viņa piedalījās Nacionālā teātra konkursā Budapeštā. Viņas darbs netika pie atzinības, patiesībā - tika visai nokritizēts. Līdz šim viņa bija lietojusi racionālas formas - taisnstūri vai trijstūri, apli -, bet šeit jau bija ekspresīva forma ar norādi uz postmodernismu, kas tajā laikā jau sāka dzimt. Vēl varētu pieminēt daudzdzīvokļu ēku, kuru mēs visi redzam, braucot uz Juglas pusi, - ar ziliem izdrupušiem paneļiem. Brīvības 313, pirms Alfas, pie Krusta baznīcas. Ja šo ēku uzbūvētu tagad ar mūsdienu materiāliem, tas būtu perfekts jaunais stilīgais projekts, kuru būtu varējuši projektēt jaunie dāņu arhitekti. Joprojām. Protams, pašlaik tā ir absolūti degradēta arhitektūra.

Kāds ir tavs viedoklis - kas būtu jādara ar šo «absolūti degradēto arhitektūru»?

Ir divi līmeņi. Pirmais - sākt modernisma ēkām piešķirt kultūrvēstures pieminekļa statusu. Tas ir vienīgais veids, kā kaut kādā veidā var regulēt šo saglabāšanas lietu. Otra metode diemžēl ir tikai entuziasms. Šajā daudzdzīvokļu mājas gadījumā vispār neko nevar darīt, jo tas ir privātīpašums, viņi nevar ēku kopīgi apsaimniekot. Tā vispār ir modernisma traģēdija visā pasaulē. Kaut gan, piemēram, britiem un citās valstīs to ir izdevies atrisināt. Lielbritānijā noteikti pēckara modernisma ēkām piešķir kultūras pieminekļa statusu. Piemēram, Royal Festival Hall viņiem bija augstākās pakāpes kultūras pieminekļa statuss, un, kad pirms dažiem gadiem notika renovācija, bija jāatstāj oriģinālais paklājs zālē. Zini, cik paklājs var būt vecs? Dailes teātris arī ir renovēts. Kaut kādas lietiņas varbūt ir zaudētas, bet kopumā tā nav slikta renovācija, jo ir saglabāta oriģinālā arhitektūra.

Tātad 1953. gadā Staņa uzvarēja Dailes teātra projektu konkursā. Vai ir zināmi pārējie apspriestie priekšlikumi?

Konkursā piedalījies pilnīgi visi tā laika topa arhitekti. Tāpēc arī bija tāda viļņošanās un ne pārāk liela apmierinātība. Pirmā vieta vispār netika piešķirta. Marta Staņa uzvarēja ar 2. vietu. Trešais bija Arturs Reinfelds ar sievu, arī arhitekti. Viņiem bija līdzīgs risinājums ar foajē, uz arkveida stabiem. Ļoti skaidri bija redzama atšķirība. Citu autoru idejās es vēl saskatīju paliekas no staļinisma laika - vēlme ieviest greznus dekorus. Staņai tā bija liela problēma. Katrā komisijā viņai mēģināja uztiept kaut kādu nacionālo elementu ieviešanu, piemēram, vitrāžās, visādus vaidelošus. Gandrīz sešus gadus projektēja. 1977. gadā Dailes teātris pārvācās.

Mēs runājam par Martas Staņas idejām, bet es pilnīgi neko nezinu par viņu kā par cilvēku. Vai tev ir izdevies restaurēt arī viņas cilvēcisko portretu?

Gribētu teikt, ka es vēl tikai meklēju. Tas man bija tas interesantākais. Esmu aptaujājusi daudzus cilvēkus, kuri viņu ir satikuši, bet vēl ir vesels bariņš, ar kuriem ir jārunā. Meklēju arhīvā, vai viņa nav nofilmēta. Esmu uzzinājusi, ka viņas dzīve bija arhitektūra. Ne tikai profesionāli, bet vispār. Viena no pirmajām lietām, ko man par viņu pasaka, - viņa uz ballītēm negāja. Domāju, ka Martu Staņu ļoti raksturo viens foto, ko man izdevās redzēt pie vienas citas arhitektes Lias Astas Knāķes albumā. Tajā ir studentu bariņš ballītē. Studenti - visi ļoti jauni, skaisti - 30. gadu beigās, vēl brīvvalsts laikā. Ļoti skaisti apģērbušies. Divās trijās rindās pozē fotogrāfam. Priekšā ir krāšņas meitenes ar zīda zeķēm un skaistām lūpām, platiem smaidiem un mirdzošām acīm, tad ir puiši. Un tad ir trešā rinda, kurā stāv arī Marta Staņa. Absolūti nepozē, neskatās pat kamerā. Skatienu aizvirzījusi tālumā, aizdomājusies. Tāda viņa ir gandrīz visu cilvēku atmiņās un fotogrāfijās. Viņa noteikti nebija priekšplāna beibe. Es domāju, ka viņa bija tāds cilvēks, kurš ienāk telpā, un pārējiem viņa domas ir ļoti svarīgas. Viņas jaunākās kolēģes man ir stāstījušas, ka visi vienmēr gaidīja, ka viņa atnāks un pateiks kaut ko par projektu, pie kura viņas strādā. Ar Staņu ļoti rēķinājās.

Kā tu domā - viņa apzinājās savu vērtību? Vai tiešām ģēnijs ar savu tīro skaņu? Rada un neanalizē?

Īsts ģēnijs, kas savu vērtību neapzinājās. Piemēram, viņas kursa biedrs Andrejs Holcmanis, kurš arī jau ir miris, man savulaik stāstīja: kad bijusi kāda problēma - arhitektoniski vai ar celtniekiem -, Staņa brīnījusies - kā jūs to nevarat izdarīt? Kā nevarat? Viņai neeksistēja kaut kādi šķēršļi, ko cilvēki paši sev uzliek. Es domāju, ka viņa pat nesaprata to padomju sistēmu. Viņa stāvēja tam pāri. Citi, tie paši pieminētie vīrieši stājās partijās, lai tikai varētu pa to karjeras trepi kāpt augšā, lai varētu tikt uz ārzemēm. Dzīvojās pa komunistu partijām. Viņa - nekad. Atšķirībā no visiem šiem «man patikās stikls», «man patikās betons»...

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Biedē ar ārkārtas vēlēšanām(50)

Iepriekš neatklājot, ko stāstīs Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, viņa nominētais KPV LV premjera amata kandidāts Aldis Gobzems pirmdien devās uz Rīgas pili, pie kuras viņu sagaidīja arī daži des...












Melu tvertne

Vairāk Melu tvertne







Hokejs2018

Vairāk Hokejs2018






Phjončhana 2018

Vairāk Phjončhana 2018











Jaunumi

Vairāk Jaunumi


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena




Citi

Vairāk Citi


Dienas Sēne

Vairāk Dienas Sēne


Latvijā

Vairāk Latvijā



Velo Diena

Vairāk Velo Diena


Pasaulē

Vairāk Pasaulē



Dienas Starts

Vairāk Dienas Starts


Skolas Diena

Vairāk Skolas Diena



Viedokļi

Vairāk Viedokļi


Sports

Vairāk Sports


Valodas Policija

Vairāk Valodas Policija




Sirdsmāsiņas

Vairāk Sirdsmāsiņas


Citi

Vairāk Citi


KDi

Vairāk KDi





SestDiena

Vairāk SestDiena


Dienas Gada Balva kultūrā

Vairāk Dienas Gada Balva kultūrā



Uzņēmēja Diena

Vairāk Uzņēmēja Diena



Iedvesmas Diena

Vairāk Iedvesmas Diena






Latvijas Lepnums

Vairāk Latvijas Lepnums


Dzīvesstils

Vairāk Dzīvesstils







Šodien Laikrakstā

Vairāk Šodien Laikrakstā


Vide un tūrisms

Vairāk Vide un tūrisms




Izklaide

Vairāk Izklaide






Kas notiek?

Vairāk Kas notiek?