Uzburta uz zābakiem
Sandras mājā suņi bijuši vienmēr: «Agrāk mums bija foksterjeri, bet viņi nekad nebija mīlīgi. Pirms Džūlijas vienpadsmit gadu mūsu mīlule bija Stafordšīras terjermeitene Džeina, kuru paņēmām trīs mēnešus vecu. Maiga un labestīga būtne. Kad Džeina nomira, šķīros no visa, kas man viņu atgādinātu, un šaubījos, vai jelkad varēšu vēl kādu suni iemīļot.»
Taisnību sakot, arī Sandras vecākajam dēlam Kasparam galvā nebija doma par jauna suņa iegādi. Taču pirms diviem gadiem Ziemassvētkos viņš kādā vecā avīzē ieraudzīja sludinājumu, ka audzētava pārdod amerikāņu Stafordšīras kucēnus. Cena bija pieņemama, šķirne pazīstama, un Kasparam ar jaunāko brāli Rolandu radās doma uzdāvināt mammai kucēnu. Kaspars atceras: «Audzētavā bija palikušas tikai divas meitenes, viena droši nāca klāt, un viņai bija skaista krāsa. To arī paņēmām.»
Tālākie notikumi ritēja kā filmā. Džūlija ienāca tikko izremontētā skaistā dzīvoklī. Sandra stāsta: «Man viņa tūlīt iepatikās, un es jau lēju prieka asaras.» Tās gan bija pēdējās turpmākā pusotra gada laikā. Zināms, ka stafi necieš vientulību, bet Glāzupi, sadalījuši savā starpā suņa staidzināšanas reizes, gāja katrs savās dienas gaitās. Džūlija ar šādu nostādni nebija apmierināta. Tagad, sirsnīgi smejot, Sandra atceras: «Kukulītei, kā mēs Džūliju mājās saucam, sākās čurāšanas un plosīšanās periods. Viņa izdemolēja dzīvokli, noplēsa grīdas segumu, bija kā uzburta uz kurpēm, sadīrāja manus jaunos zābakus un kosmētikas piederumu maku. Pārnākot mājās, nekad nezinājām, kas mūs sagaida, bet Džūlijas skaistajā ģīmītī vienmēr mirdzēja prieks par labi padarītu darbu. Tādu ārprātu jau biju piedzīvojusi, kad auga Džeina, tāpēc mierināju sevi ar domu, ka arī šis suņa bērns visu mūžu taču negrauzīs. Tā arī bija, pēc pusotra gada graušana beidzās pati no sevis.
Pašlaik Džūlija ir pusaudze ar atbilstošiem stiķiem un niķiem, taču viņa ir līdzsvarota, ar stabilu psihi. Rolands apgalvo, ka viņai droši var izņemt no mutes gardu kaulu. Džūlija gan visu laiku testē, kurš mājās ir saimnieks. Viņasprāt, pašlaik Glāzupu ģimenē Kaspars ir bara vadonis, Rolands - pastaigu un rotaļu biedrs, bet Sandra ir māte barotāja. Hierarhijas pakāpē Sandra Džūlijas acīs ir uz zemākā pakāpiena - no viņas svētkos var izbičot pastētmaizi, viņu var mīļi neklausīt un atļauties to, ko nekādā gadījumā nedrīkst darīt, Kasparam klātesot. Pastaigā, izmetot loku pa mikrorajonu un lasot citu suņu atstātās «vēstulītes», Džūlija atļaujas Sandru gandrīz pa zemi vilkt. Kasparam blakus ejot, kaut kas tāds nav iedomājams! Džūlijai ir izcili raduraksti, bet Sandra saka: «Uz izstādēm mēs neejam, mums vajag suni mīlestībai.» Un tās šajā stiegrainajā ķermenī ir pārpārēm. Džūlijas mīlestību izjutām arī mēs - viņai gluži nepazīstami cilvēki. Sastapāmies kā seni paziņas, un Džūlija aiz laimes gluži vai kusa laukā. Diemžēl reiz sunes mīlestība viņu gandrīz pazudināja. Sandra atceras: «Istabā bija atvērts logs, un es dzirdēju, ka pie mājas piebrauc Kaspars. Priecīgi iesaucos - Džūlija, Kaspariņš atbrauca! -, un Kukulītis no istabas vidus palēcienā metās uz logu. Man jau acu priekšā bija skats, kā viņa krīt no devītā stāva. Es tik mežonīgi iekliedzos, ka Džūlija sastinga lēcienā un nokrita uz palodzes…» Citā reizē, uz muguras gulēdama, sune gribēja norīt Rolanda pasviesto šokolādes konfekti, bet tā iekļuva balsenē! Sunes likteni izšķīra viena minūte. Puiši paķēra Džūliju aiz pakaļķepām un izkratīja konfekti no viņas laukā.
No krūma vēderā
Sandra pārliecināta, ka nekad neņemtu tik lielu un spēcīgu suni, ja Glāzupiem nepiederētu lauku mājas. Tur ir ne tika Sandras, bet arī Džūlijas paradīze, viņas brīvestības un izskriešanās zeme. Sandra priecīga, ka blakus ir Džūlija, jo viņa laukos bieži uzturas viena. Džūlija rada drošības sajūtu. Kad sune pirmo reizi ieraudzīja govis un, daudz nedomādama, metās ar tām rotaļāties, lopiņi nesaprata notiekošo un viss ganāmpulks iespruka mežā! Sandrai vēlāk nācās skaidroties ar kaimiņiem, bet Džūlija noskurinājās - kad ne, ne - un svētlaimīgi izvārtījās vircas bedrē. Viņa gan nesaprata, kāpēc Kaspars pēc tādas iesmaržošanās trieca viņu dīķi mazgāties. Vasaras vidū laukos ir vēl kāds jaukums - no krūmiem var nolasīt jāņogas. Gardas gan!
Rīgā Kaspars dažkārt aizved Džūliju izskrieties uz Grīziņkalnu. Kā ļaudis vērtē Džūliju? Kaspars spiests atzīt: «Cilvēki ir nepareizu priekšstatu varā - stafi esot agresīvi. Kāds nosauc Džūliju par živodjoru (rīkļu rāvējs - kr. val.), bet zinātāji smaida - saka komplimentus. Džūlija tiešām ir skaista, labi attīstīta. Viņai ir skaistas acis. Stafiem ir īpatnība - viņi parasti skatās cilvēkiem tieši acīs un gatavi izpildīt ikvienu saimnieka pavēli. Tā ir arī stafu nelaime, jo gadās, ka saimnieki šo īpašību izmanto ļaunprātīgi.»
Kaut mājās Džūlija tiek saukta par Kukulīti, viņa sastāv no vieniem muskuļiem. Tas esot Sandras nopelns. Iepriekšējā ģimenes mīlule Džeina bija pārmēru pieņēmusies svarā, un Sandra nolēma kļūdas vairs neatkārtot. Nekādas putras, nekādas gaļas, tikai sausā barība un kārumam cukurkauls. Pastētmaize tikai pa lieliem svētkiem!
Sandra ļoti cer, ka Džūlijai Dievs būs atvēlējis skaistu mūžu vismaz piecpadsmit gadu garumā, kā tas raksturīgs šai šķirnei.