Vai viņu interesē vēsture? «Vēsture manos darbos ienāk automātiski, jo objektiem ir vēsturiska un politiska dzīve, pat ja tā mani ne vienmēr interesē. Esmu arī fotografējusi objektus, kas ir tik veci, ka to politiskā un sociālā jēga ir nolobījusies. Es mēģinu iztēloties, ko mēs ar tiem darītu, ja mēs tos izraktu tūkstošiem gadu vēlāk.» L. Langas darbi visbiežāk ir skulpturālas instalācijas, ko viņa animē ar fotogrāfiju un video palīdzību.
«Rīgā šie objekti ir daudz dzīvāki nekā Budapeštā, kur tie bija izņemti no konteksta,» saka māksliniece. «Rīgā es filmēju Brīvības pieminekli un Uzvaras pieminekli 9. maijā. Man bija jāpielāgojas neierastai darba situācijai, jo nebija īsti ļauts iejaukties pieminekļu apkārtnē. Mums neteica, ka mēs nedrīkstam to darīt, mums sacīja - mēs to nerekomendējam. Ir teritorijas ap pieminekli, kur tu drīksti staigāt - svētās vietas, un ir vietas, kur tu nedrīksti staigāt - lieguma zonas.» 9. maijs Liani iedvesmoja izstrādāt ideju par pieminekļa horeogrāfiju, un tādējādi Rīgā viņa pirmo reizi arī strādāja ar dejotājiem.
Liane bieži izmanto vietas, kuras ir mākslīgi saglabātas, lai pastāstītu kaut ko autentisku par vēsturi, piemēram, ievērojamu cilvēku dzīvokļus. «Tajos ir jābūt sajūtai, ka tēja vēl ir karsta, ka cilvēks tikko izgājis ārā. Trakākie ir tie, kur ieliek stūrī vaska figūru,» L. Langa smejot stāsta. «Pagātne, kas spējusi izdzīvot tagadnē, - tāda iespēja vienmēr ir niecīga. Es teiktu, ka gandrīz katrs priekšmets ir atgādinājums, ka mēs esam ļoti pārejoši.» Šā iemesla dēļ viņa negrib taisīt lietas, kas viņu pārdzīvo, tikai video un fotogrāfijas.
«Es necenšos būt konkrētās vietas, šajā gadījumā Rīgas eksperte, es vācu detaļas, apzinoties, ka esmu neinformēta svešiniece, un ceru panākt humoristisku perspektīvu,» norāda L. Langa. «Es nezinu visu un dažkārt riskēju salikt kopā pretrunīgas lietas, kas var radīt konceptuālas problēmas.» Vai viņa ieliek savos darbos konkrētu filozofisku jēgu? «Es, protams, universitātē lasīju dažādas teorijas, taču neko neatceros un nemēģinu būt filozofiska. Reizēm es lasu Hannu Ārendtu, man patīk fakts, ka viņa pastāvīgi kādu sadusmo,» uzsver māksliniece. «Viņa konfrontē katru jaunu situāciju un to pa jaunam izvērtē. Tāds piegājiens man ir tuvs. Es cenšos katru priekšmetu vērtēt no jauna.»